Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (III)

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem latviešu stereotipu ietvaros ir bagātais folkloras un mitoloģijas mantojums. Šī mantojuma izvērtēšana vienmēr tiek saistīta ar aizspriedumainu vēstures interpretāciju.

Vispirms jau, runājot par latviešu folkloru, jāuzsver, ka tā, tāpat kā citas latviešu garīgās dzīves jomas, vēl līdz šim nav nopietni pētīta salīdzinošā kontekstā. Tautasdziesmas, tāpat kā tautā populāras dziesmas vispār, nav tikai lokālas, noslēgtas vides produkts. Un šeit nav runa tikai par pazīstamajiem vācu šlāgeriem, kas ar modificētu tekstu kādreiz plaši dziedātas latviešu saietos. Latviešu karnevāli, masku gājieni, budēļu tradīcijas, tāpat kā šķietami pilnīgi lokāli folkloras elementi patiesībā ir senās Eiropas kopīgās kultūras mantojums, kas sakņojas viduslaiku katolicismā, Hanzas pilsētu svētkos, reformācijas un kontrreformācijas tradīcijās. Kādreiz pat Mārtiņa Lutera un ordeņmestra Valtera fon Pletenberga tēli bija latviešu karnevālu sastāvdaļa, tikai to neviens vairs neatceras. Livonijas krāšņā karnevālu kultūra tā arī Latvijā palikusi plašāk nepētīta.

Tikai saprotot šo kultūras sintēzi ar Rietumeiropas tradīcijām, var izprast arī Latvijas folkloras un etnogrāfijas mantojumu. Hanzas un Livonijas gadsimti atstājuši ietekmi arī uz latviešu tradicionālo amatniecību. Pat Latgales keramika ir mantojusi Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās darinātas keramikas tradīcijas, ieskaitot svilpavnieku, svečturu un rotāto vāžu elementus. Mūsu podnieku izstrādājumi nav radušies tukšā vietā. Tie ir izcili kā senas, citur aizmirstas tradīcijas turpinātāji mūsdienās

Latviešiem liekas, ka viņu tautasdziesmas un pasakas, dejas un rituāli ir dzimuši pilnīgā izolācijā un paši par sevi ir unikāli, bez jebkādām līdzībām ar citu tautu tradīcijām. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai ļoti līdzīgas tautasdziesmas, bet arī mitoloģija, paražas, ticējumi un pat šķietami pilnīgi latviski nacionāli simboli ir sastopami arī citur. Piemēram, Dienvidfrancijas un Latvijas tautasdziesmu, pasaku un teiku analoģijas - jau darba un precību dziesmas oksitāņiem un latviešiem ir ļoti līdzīgas,1 vēl tuvāki ir burvju pasaku motīvi, bet Lāčplēša tēls frančiem (Jean de l’Ours) un latviešiem (Lāču Jānis u.c.) savā pirmatnējā pasakas versijā ir pilnīgi identisks.2 Savukārt spāņu koplas (coplas) kā tautā dziedamas četrrindes ir saturiski un strukturāli tuvas latvju apdziedāšanās dziesmām. Baltijā iecienītie vilkaču nostāsti un ticējumi tāpat izplatīti visā Eiropā jau kopš viduslaikiem. Bet tālajā Ķīnā saglabājušās latvju dainām pilnīgi analoģiskas tautasdziesmas – kā uzbūves, tā motīvu ziņā.3

( vēl )