Līdz šim nesapratu, kāpēc darba devēji tērē gana lielus līdzekļus un īrē darba telpas, kur nosēdināt visādus tur bildīšu apstrādātājus, kas sevi par datorgrafiķiem dēvē? Tāpat lielākā daļa komunikācijas ar pacientiem pa vadiem notiek. Finansiāli izdevīgāk darba devējam būtu, ja zīmētājs sēž mājās un dara to pašu, ko par dārgu naudu īrētā birojā. Sapīpēju ar bosu un šis man kā mazam bērnam izskaidroja: tā kā pamatskolā tāda lieta kā sacerējumu rakstīšana ir visnotaļ sekundāra, un pat paši skolotāji nesaprot, kāda joda pēc tā nepieciešama, ja jaunos literātus neaudzina, tad gluži vienkārši absolūtais vairākums projektu vadītāju nemāk īsi un precīzi noformulēt darba uzdevumu.
Aber datorgrafiķis nav telepāts, līdz ar to lielākā daļa darbam paredzētā laika tāpat paiet nevis strādājot, bet noskaidrojot, ko kurš ar ko domājis. Darbošanās no mājām šo problēmu padziļinās vēl vairāk, jo izpaliks tiešais verbālais kontakts, kurā var noskaidrot neskaidrības. Tā kā jāvirpo vien no biroja arī turpmāk. kamēr nenāks paaudze, kas spēs rakstiski noformulēt, ko vēlas, bez liekām pasāžām.

Manuprāt lielākā kļūda ir tajā, ka uz tā laika notikumiem raugāmies no mūsdienu viedokļa, pie tam aizmirstot, ka daudzi jēdzieni tajā laikā bija ar visnotaļ atšķirīgu saturu. Piemēram, kaut vai pamatapzīmējumi „vācietis“ un „latvietis“. Mūsdienās tie ir tikai etniskās piederības apzīmējumi, un tā arī tos lietojam un saprotam, taču XIX-XX gs. mijā tie vairāk bija kultūras, sociālā slāņa apzīmējumi. T.i. aizpagājušā gadsimta beigās izglītots cilvēks automātiski tika uztverts kā „vācietis“, savukārt neizglītots automātiski bija „latvietis“ (tikko „latvietis“ guva izglītību vācu valodā un iekļāvās vāciskajā kultūrā – citas jau nebija, - tā automātiski kļuva par „vācieti“, par ko arī bija Valdemāra un Tērbatas univ. rektora strīds). Protams, paralēli tā apzīmēja arī etnisko piederību, taču kā otršķirīgu nozīmi - politiskais nacionālisms šajā reģionā tikai dzima, un etniskā piederība kā pašidentifikācijas pamats bija aktuāla vēl visai mazai daļai „jauno“ latviešu, un praktiski neskāra ne latviešu pamatmasu, ne vācbaltiešus kā etniski jauktu sabiedrības daļu (tie kā subetnoss bija izveidojies, uz vācu kultūras un izglītības bāzes saplūstot gan vācu, gan britu, franču, zviedru, latviešu, igauņu, krievu u.c. elementiem).
( pļupļurpļur )