1910. gadā Frankfurtē pie Mainas atklāja Pasaku strūklaku (Frankfurter Märchenbrunnen), ko veidoja skulpturāla grupa (nimfa, enģelīši, visādi abinieki). Nu smuki - gan kur baložiem pa...sēst, gan mīlniekiem tikties pabučoties. Diemžēl II Pasaules karu strūklaka nepārcieta, un te nebija vainojami sabiedroto supostati - gluži vienkārši tā nebija tik mākslinieciski augstvērtīga, lai kur noliktavā paslēptu, bet krāsaino metālu deficīts militārajā rūpniecībā bija traģisks... Kur palika akmens detaļas, neviens nezina - pazuda juku laikos, - un arī rasējumi nav saglabājušies. Par strūklaku varēja spriest vien no ļaužu atmiņām un vecām atklātnēm.
Taču tas nenozīmē, ka šis mīlīgais objekts aizslaucīts vēstures mēslainē - 2005. gadā frankfurtieši nolēma, ka derētu pilsētu izdaiļot un atjaunot nimfu. Savāca visas iespējamās fotogrāfijas visos rakursos, izpētīja un piešķīra pasākumam resursus. Diemžēl Vācijā, tāpat kā dievzemītē, šie atdūrās pret fundamentālu pēdējo desmitgažu problēmu: kaut mākslinieku makten daudz, vietējais kultūrkapitāla fonds knapi spēja izmaksāt pabalstus, performances un izstādes ņirbēja kā kaleidoskopā, taču nebija neviena tēlnieka, kurš mācētu izkalt šādu nimfu (te tomēr anatomija, konkrētas proporcijas u.c. īstam māksliniekam nevajadzīgi skili nepieciešami), tb mūsdienu mākslinieki gluži vienkārši nemāk zīmēt. Ko darīt?

( risinājums )