Lasu par Latvijā sastopamajiem muižu parkiem un dārziem, kuru paliekas vēl dažviet saglabājušās, kaut arī no savulaik bijušajiem vairāk nekā 800 muižu parkiem, praktiski neviens vairs nav tāds, kādu to ieplānoja parka veidotāji.
Visai bagātīgi ilustrēts ar no arhīva dabūtiem XVIII-XIX gs. muižu plāniem, apkopota informācija par konkrētu dārzu un parku izcelsmi, stilu, izmantotajiem augiem. Ļoti interesanti! Izrādās, ka vēl XIX gs. beigās arī dievzemītē bijis ko redzēt, un ja nebūtu XX gs. notikumi, tb ja vara nebūtu nonākusi bauru urlu rokās, šobrīd droši varētu aicināt no BBC Donu filmēt pāris sērijas "Montijs Dons un Austrumeiropas dārzi". Mazliet nomāca atklāsme, cik maz tomēr zinu par tādu jomu kā dārzkopība, un aizdomas, ka dievzemītē uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tādi, kas kaut ko zina. Un izbrīnīja tas, ka izrādās, tie jaukie parki un dārzi, kam pa laikam nākas uzdurties, apceļojot dzimtās zemes āres, ir saglabājuši vairs niecīgu daļiņu no sava sākotnējā skaistuma, jo dzīves realitāte uzskatāmi liecina, ka tā izslavētā latviešu iedzimtā skaistuma un dabas mīlestība visai ievērojami atšķiras no tā, ko ar skaistuma un dabas mīlestību saprot vispārpieņemtā nozīmē... Kā arī tas, ka lielākos postījumus veco parku paliekām nodara entuziasti parku sakopšanas talkās, kuri rūpīgi izravē pirms gadiem 100 stādītus krūmus, bet atstāj bezsaimnieka preiodā pašizsējas kokus, kas paaugušies lieli.

( daži_citāti )