Tālajos 80. gados Semjuels Hantingtons prognozēja, ka marginālajos slāņos un perifērajās sabiedrībās gaidāms straujš ticības (reliģija, nacionālisms, rasisms, ksenofobija u.c. utopiski pasaules skatījumi, kas balstās tikai uz ticību un pārliecību) pieaugums, saistīts ar šo sabiedrību pārāk strauju modernizāciju un, attiecīgi, aktīviem jaunas identitātes meklējumiem. Ar tendenci izplatīties arī visnotaļ inertajā sabiedrības pamatmasā jeb vairākumā. Var šo domātāju kritizēt uz nebēdu, bet pagaidām apkārt redzamā pasaules aina un izmaiņas tajā visnotaļ atbilst viņa piedāvātajai shēmai.

Aizdomājos par lielas daļas latviešu apsēstību ar nacionālās identitātes meklējumiem, kas aizsākās ar jaunlatviešu kustību, bet tā nopietni ideoloģijas līmenī izvērsās XX gs. starpkaru periodā, pēc pieklusuma laika pieņemoties spēkā kopš 90. gadiem.

( gari_un_garlaicīgi )

Meklējot materiālus par 1605. gada kauju pie Kirholmas (ko mūsdienās bauri pārdēvējuši par kauju pie Salaspils), vairākkārt sastapos ar mūsdienu skeptiķu šaubām, ka Lietuvas uzvara nebūt nav vērtējama kā grandioza (3500 pret 9-10 000), jo sastapās veterāni ar jauniesauktajiem. Tiem, kas aizmirsuši pamatskolas kursu, atgādināšu: 1605. g. 17./27. septembrī Daugavas krastā pie Kirholmas satikās Sēdermanlandes hercoga, pašpasludinātā Zviedrijas karaļa Kārļa IX vadītā armija – 9000 kājnieki (no tiem kādi 2000 bija holandiešu, skotu un vācu algotņi) un 5000 jātnieki, – ar hetmaņa Jana Karola Hodkeviča (Jan Karol Chodkiewicz) komandētajiem Lietuvas lielkņazistes spēkiem, 2600 jātniekiem un 1000 kājniekiem (“ne vairāk par 3400 karavīri un vēl 300 Viņa Gaišības Kurzemes hercoga vācu jātnieki”, 29. septembrī rakstīja Hodkevičs savā vēstulē karalim). Sāku meklēties pēc informācijas par to, cik ļoti tajā laikā atšķīrās veterāni, un kāda bija to loma armijā, kādi bija vidējie dzīvā spēka zaudējumi kara un miera laikā. Šo to interesantu atradu.

( veterāni )