Kā jau savulaik paredzējām, sēžot pie alus kausa un izdzirdot jaunumus, ka Ķīlis ticis pie stūres un nolēmis vētīt dievzemītes augstākās izglītības Augeja staļļus, cīņa ar vējdzirnavām gala rezultātā summējās tikpat efektīvi, kā tam zināmajam spāņu kungam, tb nekā. Sākumā uz šo blenza neizpratnē, cerot, ka nomierināsies, bet kad apnika, tad vienkārši nosvieda no amata. Bet žēl, jo sistēma principiāli ir pakaļā: augstākās izglītības akadēmiskā izpratnē te nav.
Principā tas ir normāli un šāda tendence dominē visur pasaulē, ka lielākā daļa augstskolu kalpo kā sociālais spilvens, vidusskolas turpinājums, kurā vidusskolas abiturienti pamācās kaut ko vēl, bet pamatā veido sociālos kontaktus, erasmusojas pa pasauli (komerctūrisms ir dārgāks) un nepretendē uz bezdarbnieku statusu (tb tie paši bezdarbnieki ir, un sabiedrībai šos jāuztur, taču vismaz ar ko nodarbināti). Mīnuss, ka dažviet ir arī iespēja gūt, ja tāda vēlme un spējas, labu akadēmisko izglītību, kur maģistra grāds nozīmē jau iesoļošanu zinātnes lauciņā, bet dievzemītē, diemžēl, par zinātnieku kļūt ļoti grūti - vai nu jāmēģina kā nebūt ielīferēties kādā skolā aiz jūrām, vai pēc vietējā maģistra grāda jāpievēršas fundamentālai pašmācībai.
Par Ķīli runājot, skaidrs, ka dievzemītē nu viņš uz mūžu ir persona non grata, kam liegta uzturēšanās šejienes cēlajā akadēmiskajā vidē. Tb vai nu atliek emigrēt, vai iekārtoties par mācībspēku kādas nebūt aizrobežu augstskolas (kuriem pofig par vietējām Sūnu ciema peripetijām) filiālītē. Taču man te iešāvās prātā, ka ir vēl trešais ceļš: savas augstskolas izveidošana. Pie tam ar mērķi nevis radīt sili sev un draugiem kur baroties (protams, cilvēkiem jādzīvo ir, bet tas šai gadījumā nevar būt pamatmērķis), bet gan izveidot mazu un kompaktu jaunās akadēmiskās paaudzes stādu audzētavu. Cilvēkam, kurš savu dzīvi veltījis zinātnei un kuram sāp situācija izglītībā, tas varētu būt dabisks ceļš.

( sīkāk )