Dzīvojot vidē, kurā, kā smīkņā Gombergs, māk "politizēt pat durvju rokturi", kā avotūdens malks tuksnesī pa laikam ir kādas pārdomas par nopietnākām lietām (kā teica Kauliņš savam partnerim Būtam: nekas no tā, kas noticis pēc industriālās revolūcijas, nav ievērības cienīgs). Šai gadījumā pāris citāti no Sheilagh Ogilvie. Institutions and European Trade. Merchant Guilds, 1000–1800. - Cambridge University Press, 2011.
Principā autore izvirza un cenšas pamatot hipotēzi, ka tirgotāju ģildes visiem spēkiem traucēja pārējiem ļaudīm dzīvot un vispār bremzēja Eiropas attīstību, un tikai valsts varai salaužot ģilžu visvarenību, Eiropa no totāli atpalikušas nomales jaunajos laikos pārtapa par lielāko industrializācijas centru pasaulē.
Redz, pēdējās desmitgadēs parādījusies virkne darbu, kurās autori aizstāv viedokli par ģilžu pozitīvo lomu visās ekonomikas sfērās un, kā jau tas mēdz būt, kad autors ne tik daudz pēta, cik cenšas dot vērtējumu sev simpātiskam fenomenam, no viena grāvja iebraukuši otrā, tb jau propagandas lauciņā. Ogilvi, savukārt, cenšas piebremzēt šo virzienu.
Jāatzīst, darbs stilistiski visai garlaicīgs, ne vienmēr atrasta tā labākā argumentācija, gana daudz kļūdu, kas neizbēgami apkopojošiem darbiem (tak nekļūdas tas, kas neko nedara), dažviet pārāk neslēpti faktus piemēro savas teorijas vajadzībām, taču pozitīvais ir tas, ka balstās uz ļoti labu un nopietnu pētījumu kompleksa, kas galu galā pārliecina vairāk, nekā viņas oponenti. Eiropas iekšējās tirdzniecības asins aina sanākusi visai sulīga un krāšņa, it sevišķi tāpēc, ka ļoti daudz kas no ģilžu sistēmas saglabājies un neformāli darbojas arī mūsdienās.

( pāris_citāti )