Kā jau riktīgs pensišs, ciest nevaru studentus sabiedriskajā transportā: sagāžas pilns 12 troļļuks un sēž šie kā ķipji līdz pat Ķīpenei, kamēr pensišam, pie sirds ķerot, jābalansē uz vienas kājas (metu krustus: kad mēs augām...). No otras puses, esmu kudi viltīgāks par viņiem, tb aizvelkos pieturu iepriekš un tieku sēdēt kā ercens, kamēr šie pēc tam savus aifōnus var klabināt stāvus. Aber tikt apsēsties ir makten svarīgi. Ne tāpēc, ka vairs nešķiet aktuālas tādas nianses kā tas, ka stāvot dibens tvirtāks ilgāk saglabājas, bet gan tāpēc, ka var mierīgi palasīt ķeselē līdzi staipāmo grāmatu. Iekš Andrejeva "Российские университеты XVIII - первой половины XIX века в контексте университетской истории Европы" pamanīju šo to apdomas vērtu:

( par_formu_maiņu )