Pīpojot iešāvās prātā, ko nolēmu piefiksēt te, lai vēlāk pārdomātu.
Latviešu sabiedrībā pastāv arhetipisks uzstādījums ne tik daudz izglītoties, cik saņemt diplomu. Šķiet, tas iegājies vēl no XIX gs., kad izglītība bija vienīgā iespēja izrauties no savas kārtas augstākā, un tika turpināts starpkaru periodā, lepojoties ar statistikas datiem par procentuāli milzīgo studentu skaitu (nelepojoties par tikpat lielo „inteliģento bezdarbnieku“ procentu) un nevaicājot, kāds no tā visa labums, jo iegūstam gudrāku, izglītotāku ļaužu slāni, jeb 5 gadus uzturam nestrādājošu ļaužu masu, kas pēc diploma saņemšanas papildina bezdarbnieku armijas rindas, jo to lielākā daļa (uzsvars uz "lielākā daļa") neko tādu neprot, lai par viņu prasmēm kāds darba devējs maksātu, nav tik universāli apmācīti, lai spētu apgūt kādas jaunas prasmes/amatu, bet „prastam“ darbam ir par smalku jo pelnījuši „cilvēka cienīgu dzīvi“. Pieprasījums rada piedāvājumu – tā kā augstākā izglītība ir privātā uzņēmējdarbība (kaut valsts gana daudzu augstskolu dibināšanu atbalstījusi, augstskolas nav pakļautas IzM un nav valsts struktūrvienībām pielīdzināmas, atšķirībā no pamat- vidējās izglītības mācību iestādēm) kā sēnes pēc lietus saceptas augstskolas, kur pēc zināma tajās pavadītā laika - ja esi iestājies augstskolā, tu jau esi paveicis visu, kas nepieciešams, lai to absolvētu, un nu atliek tikai maksāt mācību maksu un apmeklēt sesijas, - izsniedz kārotos diplomus (protams daļā no tām var iegūt kādu nebūt izglītību, taču tas vairāk pasniedzēju entuziasma nevis sistēmas nopelns). Tb manuprāt tā ir klasiska uzņēmējdarbība (augstskolu finanses un budžets ir tikai un vienīgi to Senātu pārziņā, un neviens no malas nevar kā likumīgi ietekmēt augstskolas politiku stipendiju, algu u.c. darbībā – piemēram, VK konstatē, ka augstskolas rektors Viesulis no kases savā kontā pārskaitījis 2 000 000 Ls, un nekā nevar padarīt, jo nauda nav no valsts piešķirtā, bet no studentu maksātā, tb privātuzņēmējs ar savu naudu dara ko grib), kurā primārais ir pelnīt un nodrošināt mērķauditorijas pieprasījumu. Pie tam bisness ienesīgs un ietekmīgs - nezinu daudzus uzņēmējus, kas var bez iepriekšējas pieteikšanās mierīgi ierasties pie valsts premjera un tas viņus momentā pieņems, savukārt jebkuras augstskolas rektors var MK durvis ar kāju atspert vaļā jebkurā brīdī (nu labi, pārspīlēju, kādas tur Ipiķu universitātes rektoram pusstundu būs jāpagaida, līdz kabineta sēdē pārtraukums).
Un ar šādu astoņkāji Ķīlis grasījās cīnīties? Kihots...