Tāpat kā citi tā laika valdnieki arī pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers interesējās par astroloģiju un dažādiem pareģojumiem. 1567. gadā viņš savā dienestā pieņēma Rīgas pilsētas fiziķi (ārstu) Cahariju Stopiju (Zacharias Stopius, kurš nodarbojās ne vien ar ārstēšanu, bet arī ar astronomiju un astroloģiju (kas tolaik bija vēl cieši saistītas). Stopijs ir autors pirmajam šīs zemes kalendāram Schreibcalender auf das Jahr .. 1565, ko izdeva Kēnigsbergā 1564. gadā, un no viņa vārda cēlies Stopiņu nosaukums.

Nostiprinoties Reformācijai, nostiprinājās arī Reformātu pamatidejas, no kurām viena bija vēršanās pret katoliciski-renesansīgo greznoties un priecāties kāri.
Arī dievzemītē, luterāņiem iegūstot absolūtu teikšanu, ieviesa striktus noteikumus "pret lieku greznību". Kurzemē tādi pirmo reizi tika izsludināti 1591. gada 23. februārī - tas bija hercogienes Annas izdotais Reglaments jeb Nolikums visu hercogistes pilsētu un miestu iedzīvotājiem. Tā izdošana motivēta ne vien ar morāliem, bet arī pragmatiskiem apsvērumiem, jo greznība un pārmērība izraisot nevajadzīgus izdevumus, kas rezultātā novedot pie izputēšanas. Nolikums sastāv no divām daļām. Pirmajā tiek reglamentētas saderināšanās, kāzu un kristību svinības. Saderināties bija ļauts baznīcā, baznīcas pagalmā vai „godīgu ļaužu mājā” liecinieku klātbūtnē. Ja saderināšanās vakarā līgavas mājā tiktu rīkotas viesības, tajās bija ļauts piedalīties ne vairāk par 10 viesiem un pasniegt ne vairāk par 3 ēdieniem, neskaitot sieru un sviestu. Rātskunga kāzās drīkstēja būt ne vairāk par 60 viesiem, tirgotāja – 40, amatnieka – 30, bet vienkārša kalpotāja kāzas – 20. Kāzas bija jāsvin pirmdienā, un jaunajam pārim baznīcā jāierodas ne vēlāk par plkst. 11:00, citādi tos tajā dienā vairs nelaulāja. Kāzu svinībām bija jānotiek no plkst. 12:00 līdz plkst. 21:00 vakarā vasarā vai plkst. 20:00 ziemā, nākamajā dienā svinības turpināt bija aizliegts. Tāpat ēdienu skaits bija ierobežots uz 3–4. Vīnu un medalu drīkstēja pasniegt tikai rātskungu kāzu svinībās. Savukārt kristībās tika aizliegta jebkāda svinēšana. Bērnu bija jākristī 8 dienu laikā baznīcā, mājas kristības bija atļautas vien tad, ja bērns bija pārāk vārgs.
Otrajā reglamenta daļā bija apkopoti noteikumi par apģērbu. Tā, neviens pilsētnieks, ieskaitot rātskungus, nedrīkstēja valkāt no samta vai atlasa šūtas drānas. Rātskungi drīkstēja valkāt zīdu un damastu, bet pārējiem tas bija liegts. Reglamentēta tika arī rotaslietu izmantošana, piemēram, sievietēm aizliedza nēsāt zelta rokassprādzes un ķēdes, vienīgi svarīgāko amatpersonu sievām atļāva likt ap kaklu zelta ķēdi ar augstākais 20 posmiem. Tāpat visām birģeru sievām aizliedza nēsāt svešzemnieku vai muižnieku kārtai piederīgu apģērbu utt. Nolikuma pārkāpšana bija jāsoda ar naudas sodiem un greznumlietu konfiskāciju.
-------
Hercogienes Annas izdotais svinību un ģērbšanās reglamenta XVI-XVII gs. mijas noraksts. - LVVA, 554. f., 3. apr., 1837. l.

1570. g. jūnijā pēc Mītavas (mūsd. Jelgavas) landtāga slēgšanas Kurzemes hercogs Gothards apkopoja atsevišķā tekstā luteriskās Baznīcas organizācijas izveides un kristīgās morāles ieviešanas svarīgākos uzdevumus, nosaucot to par “Baznīcas reformāciju”. Likumi noteica mācītāju iecelšanas un baznīcu vizitācijas kārtību, dievkalpojumu saturu, baznīcas ceremonijas utt. Īpaša uzmanība tika pievērsta darbam nevācu draudzēs. Par vienu no jaundibinātās Baznīcas uzdevumiem tika pasludināta cīņa ar iedzīvotāju, īpaši nevācu, pagāniskajām paražām (heidnische Abgotterey), uz kurām katoļu Baznīca bija raudzījusies visai iecietīgi. Tā, mācītajiem bija jāraugās, lai zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu veļu mielošanu (Dwessel Meley). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.
Cita starpā hercogs aicināja izskaust „nevācu iedzīvotāju vidū izplatījušos apkaunojošo nepateicību pret veciem un slimiem cilvēkiem” un panākt, lai zemnieki uzņemtos rūpes par saviem nespējīgajiem ģimenes locekļiem. Atsevišķa nodaļa bija veltīta zemnieku laulībām, īpaši vēršoties pret „velnišķīgo paražu” – līgavu zagšanu. Turpmāk par šādu rīcību pienācās nāves sods.
------
* LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Poļu-zviedru kara (1600.-1635.) laikā Kurzemes hercogisti postīja ne tikai zviedru, bet arī tās lēņa kunga Žečpospoļitas karaļa karaspēks. Karā kā jau karā. Taču interesantākais ir lasīt, kas un cik daudz zemniekiem nolaupīts. Valles muižā 1622. gada janvāra sākumā zemniekiem Jēkabam Baldonam paņemti 5 zirgi, 2 govis, 6 aitas, 14 pūri labības un 1 katls, bet Pladonam – 3 zirgi, 2 govis, 1 vepris, 9 pūri labības, 15 pūri auzu. 1625. gada rudenī Kristofa Radzivilla vadītie lietuvieši pie Iecavas Kugeru Jēkabam nolaupīja 8 govis, 2 vērši, 5 zirgi, 5 aitas, 8 cūkas un 25 pūri auzu, nodarot zaudējumus 1420 mārku vērtībā (labs zirgs tolaik maksājis 100–200 mārku).

Skaidrs, ka laupa turīgākos, tak nezināju, ka dzimtcilvēki bijuši tik turīgi.

------
* LVVA, 554. f., 1. apr., 124. l.