Tas notika Francijas Republikas provincē Alžīrā, pavisam nesen, pagājušā gs. 60. gadu sākumā, kuru plosīja virkne iekšēju konfliktu. Sabiedrības abas kopienas - arābi un melnkāji (eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji, pied noir) - bija sašķēlusies trīs daļās, kur savā starpā cīnījās OAS (Organisation de l'armée secrète) ar saukli "Alžīrija ir Francija!" un FLN (Front de Libération nationale) ar lozungu "Brīvību Alžīrijai!", bet pa vidu kā starp laktu un āmuru bija tie, kas gribēja vienkārši strādāt, audzināt bērnus, dzīvot. Taču dzīve kļuva aizvien nedrošāka, it sevišķi kopš 1962. gada vasaras sākuma, kad pēc valdības rīkojuma armija pārstāja patrulēt ielas un ceļus. Īpaši saspringta situācija bija Orānā - pēc lieluma otrā lielākā pilsēta provincē, - kurā dzīvoja 220 000 melnkāji un kādi 210 000 arābu. Iedzīvotāji, it sevišķi tie, kam politika rieba, bezizejas dzīti sāka krāmēt koferus, lai pārceltos uz dzīvi mierīgākos apvidos, taču lidot ar lidmašīnu bija ļoti dārgi, kuģi gāja reti, vietu uz tiem bija maz. Bez tam bija izsludināts Francijas ūdenstransporta darbinieku ģenerālstreiks.

( stāsts )