(..) Vislielākās briesmas sholastikas adeptiem bija iespēja pārvērsties par intelektuālu tehnokrātiju. Kur uz XIII gs. beigām universitāšu metri strauji sāka kāpt augšup pa sociālās hierarhijas kāpnēm, ieņemot aizvien augstāku stāvokli. Tie kļuva par bīskapiem, arhidiakoniem, kanoniķiem, padomniekiem, ministriem. Sākās doktoru, teologu, juristu ēra.

(..) Gluži kā sava veida brīvmūrnieki, universitāšu profesūra sapņoja par varu pār pasauli. Līdz ar Žanu de Menu vai Dakijas Boētiju tā postulēja, ka intelektuālim jāstāv pāri pēram, pāri karalim. Rodžers Bēkons, apzinoties zinātnes darba procesa kolektīvo raksturu, sapņoja par pētnieku armiju, alka, lai laicīgie universitāšu rektori turētu savās rokās pasaules likteņus. Viņš lūdza pāvestu izmantot savu ietekmi un radīt šādu politiskās elites kohortu. Sakarā ar 1264. gada komētu, kas vēstīja par mēri un kariem, viņš rakstīja: Cik gan liels labums būtu mātei Baznīcai, ja zinātnieki būtu uz to brīdi tikuši skaidrībā ar debesu stāvokli un par to informētu prelātus un valdniekus... Tad nebūtu noticis tāds kristiešu slaktiņš un tik daudz dvēseļu nenonāktu ellē.

(..) Vēlmes cēlas, taču slēpj vāji maskētu pabaisu utopiju. Intelektuālim jāsaka sev: sutor, ne supra... Piekrītot teicienam, ka zinātne galu galā beidzas ar politiku, tomēr jānorāda, ka gadījumi, kad zinātnieks kļūst par politiķi, reti kad devuši pozitīvu rezultātu.



( vēl_daži_citāti )