Metri sliecās dzīvot no tās naudas, ko viņiem maksāja studenti. Šādā gadījumā viņi saglabāja rīcības brīvību un neatkarību no laicīgās varas: komūnas, senjora, baznīcas un pat mecenāta. Tas šķita visai dabiski, jo visvairāk atbilda tai sociālajai struktūrai, kuras locekļi tie bija. Viņi pārdeva savas zināšanas un izglītotību gluži tāpat kā amatnieki tirgoja sava darba rezultātus, un šo kārtību nostiprināja, prasot to iekļaut tiesību normās, kam mēs rodam milzumu liecību avotos. Pamatdoma ir, ka par jebkuru pakalpojumu ir jāmaksā, t.i. metrs drīkst pieņemt no studentiem maksu - collecta - atbilstoši savam darbam, pieliktajām pūlēm. To gana bieži uzsver universitāšu pasniedzēji, piemēram, tiesību doktori Padujā 1382. gadā: "Mēs uzskatām, ka nav saprātīgi strādāt, negūstot no sava darba augļus. Tāpēc nosakām, ka doktors, kurš fakultātes vārdā uzņem mācīties gribētāju, saņem no tā par saviem pūliņiem trīs baķus auduma un četras blašķes vīna, vai vienu dukātu." Attiecīgi, pasniedzēji visai asi vērsās pret studentiem, kas kavējās ar mācību maksu. Visai zināmais jurists Odofreduss (Odofredus) no Boloņas raksta: "Es informēju, ka nākamajā gadā godprātīgi stāstīšu obligāto kursu, kā to vienmēr esmu darījis, taču šaubos, vai iesaistīšos papildu kursu lekciju lasīšanā, jo studenti maksā neakurāti; viņi grib uzzināt, taču nevēlas par to maksāt, kā vēsta sakāmvārds: Zināšanas ir kas tāds, ko visi vēlas, bet ko neviens nepērk." (..)

( ... )