Ar patiku izlasīju Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!". Neteikšu, ka kādi valodas vai smalkumi vai sižeta savērpumi šķistu garšīgi, lai tā priecātos un izbaudītu, taču neatsverama bija starpkaru perioda sabiedriskās dzīves atainošana, it sevišķi, raugoties no citas etniskās grupas skatījuma, kā ļoti pietrūkst latviešu valodā rakstītajā literatūrā. Pie tam īpaši vērtīgi šķita tas, ka autore bērnību pavadījusi Parīzē un Berlīnē, t.i. nāk arī Rīgas sabiedrības salīdzinājums ar ko plašāku, dod ieskatu minoritāšu elites sadzīvē, rāda latviešu sabiedrību kādu to redzēja nelatvieši. Kaut arī klusā cerība pamanīt pieminētu arī manu ģimeni nepiepildījās, lasīju, izgaršojot gan saturu, gan konjaku glāzē rokā. Žēl tikai, ka stāstījums beidzas ar 1945. gadu un padomju perioda dzīve netiek aplūkota. Šī ir no tām grāmatām, ko pēc laika pārlasīšu vēl.

( daži_citāti )