(..) cilvēku, kas spēj uztvert tekstu ne tikai atsevišķu vārdu un vārdkopu līmenī, bet arī vienkopus izteikumu līmenī, kļūst aizvien mazāk. Aizvien mazāk kļūst ļaužu, kas spēj uztvert intonāciju un vārdu kārtību teikumā kā saturisku kategoriju. (..) To pamanījis esmu ne es viens. Reiz pavadīju saviesīgu vakaru divu skolotāju sabiedrībā. Valodas pasniedzējs sūdzējās, ka lielākajai daļai šodienas pusaudžu nav iespējams paskaidrot, ku slēpjas, piemēram, Gogoļa prozas burvība. Viņi, redz, spēj tekstu uzvert tikai konkrēta ziņojuma nesēju, t.i. informācijas, kam nav nekādas saistības ar mākslinieciskām vērtībām. Jābūt skaidram, "par ko" ir teksts. Ja tas uzreiz nav skaidrs, tekstu uztver kā nesakarīgu un nevienam nevajadzīgu booring. (..) Matemātiķis atzina, ka ar līdzīgu problēmu sastapies arī viņš. "Kā tā? - izbrīnījāmies mēs ar valodnieku, - Matemātika taču it kā precīza disciplīna. Priekš kam tur "vārdu kārtības" svarīgums?" "Nesakiet vis, - atbildēja matemātiķis, - pēdējos gados aizvien biežāk sastopos ar skolēniem, pie tam nebūt ne dumjiem, kas ar lielām grūtībām spēj saprast uzdevumu nosacījumus. Gluži vienkārši nespēj uztvert domu, kas ietilpināta vairāk nekā vienā teikumā. Bet tie, kas lasa grāmatas, uzdevumu nosacījumus saprot daudz labāk." (..) Es nerunāju par to, par kultūru. Es runāju par sociālu pataloģiju, kas izpaužas visdažādākajos veidos, tai skaitā arī tādā dīvainībā kā sintakses masveida ignorēšanā. Bet vēsture, starp citu, ir arī sintakse. Jo vēsture nav vārdu vai pat frāžu sakopojums, bet gan to kārtība.

Лев Рубинштейн

Par to pēdējos gados bieži nākas dzirdēt. Par to, ka zināšanu un spriestspējas, pat lasītspējas kvalitāte krītoties ar katru gadu. Un tas ir redzams neapbruņotu aci, ka ne tikai domātspējīgo, bet arī lasītprastēju (lasītprasme nav tikai burtiņu atpazīšana, bet arī spēja izlasīto saprast) skaita katastrofāla samazināšanās. No otras puses, pēdējā laikā manu (acīmredzot pirmā "jaunā" paaudze, kas nu sasniegusi attiecīgo vecumu, kad sāk pieteikt sevi sabiedrībai), ka domu sfērā ienāk ļoti interesanti jauni cilvēki, kuru domas ir par pakāpi augstākā līmenī, nekā iepriekšējām paaudzēm. Tie nav pazaudējuši iepriekšējo paaudžu radīto pamatu (kas dievzemītē trakoti švaks), toties lasījuši daudz vairāk, redzējuši vairāk, un vienīgais, kas tiem kavē beidzot te sākt veidot intelektuāļu slāni, ir dzīves pieredzes trūkums, tb tikai laika jautājums. Un tad jau kuro reizi nonāku pie domas, ka varbūt nav par ko žēloties? Tb viss notiek kā tam jānotiek. Visos laikos un visās kultūrās domāt un lasītpratīji bijis niecīgs un kvantitatīvi nemanāms mazākums. Un neko - dzīvoja cilvēki. Visādas tur piramīdas, lielos mūrus un kolizejus sabūvēja. Tad nāca tie sasodītie franču humānisti ar utopisko vīziju, ka visi cilvēki esot vienādi un līdztiesīgi, bet pēc tam XIX-XX gs. straujā industrializācija, kurā bija nepieciešamas milzīgas apmācītu darbaroku masas, kā rezultātā ieviesa obligāto vispārējo izglītību, analfabētisma apkarošanu utt. kā rezultātā masās radās ilūzijas par savu izglītotību. Attiecīgi izglītības sistēma varbūt gan deva augstāku vidējo līmeni, toties krietni zemāku elites līmeni, jo velkot aiz ausīm tos, kam nav dots (tāpat kā muzikālā dzirde, arī domātspēja ir tikai talants), tika piebremzēti tie, kam bija dots. Bet tagad, kad nebūt nav vajadzība pēc inženieriem-izpletņlēcējiem vienā personā, viss pamazām atgriežas savās vietās, kā māte daba iekārtojusi: pūlim savas "lēdijas", bet elitei (es te intelektuālo, ne mantisko eliti domāju) savas.

Vienīgais, politikā ar steigu jāatgriežas pie apgaismotās monarhijas, jo demokrātija un domātnespējīgs referendumojošs pūlis ir visai pabaiss maisījums.

Kad man bija gadi 8, atklāju sasodīti intresantu joku: ja kādu vārdu (piemēram, "ābols") skaļi atkārto daudz, daudz, daudz reižu, tas piepeši kļūst par skaņu un zaudē jēgu. Un tad ar to var apzīmēt jebko. Dalījos atklāsmē ar apkārtējiem, taču tie - kā parasti, - nesaprata mani un brutāli aizdzina kaplēt bietes.

UPD:
Laikam pilnmēness tuvojas, ka nāk virsū vēlme pašam rezonēt, nevis rimti vērot.