"Mūžīgā tēma – mākslinieka šaubas par sevi, par savām spējām, savu statusu, vispār par savas darbošanās jēgu (kas Kuļika gadījumā labi izlīdzsvaroja viņa izaicinošos pašapliecinājumus) tika interpretēta ar kāpjošu eksistenciālu dramatismu, kailums bija izteikti funkcionāls, knābis, ar kuru tika cītīgi zīmēts uz ekrāna, piešķīra visam iracionālu fantastiku, uz ekrāna projicētā otrā "es" nicinošo lamāšanos bija loģiski jāizbeidz ar ekrāna saplēšanu, kas arī tika aktieriski pārliecinoši izdarīts. (..) Scenogrāfiskie efekti (skatuviskā telpa, pustumsa, kas koncentrēja uzmanību uz gaišo ekrānu), ritmiskā muzika bija vienkārši, bet iedarbīgi efekta kāpinātāji, kuri, tāpat kā visa eksotiski kičīgā restorāna vide, citā kontekstā būtu nebaudāmi, bet šai gadījumā kļuva par sava veida kontrapunktu demonstrētajām psiholoģiskajām reālijām. Zīmīgi, ka performance (projekts) bija skaidri pārdomāts,tam bija noteikta forma un kompozīcija, kuru autors mērķtiecīgi piepildīja. Varētu pat teikt, ka Kuļikam šeit izdevās atrisināt to mūsdienu (t.i., 90.gadu) avangarda dilemmu, par kuru raksta tā apcerētājs Brendons Teilors: savienot jutekliski bagātu, formāli meistarīgu vēršanos pie plašas publikas ar konceptuālisma intensificēšanu."