Māja tukša. Sajutos vientulīgi. Un garastāvoklis tāds, ka gribas emigrēt. Tikai nekur jau mani negaida. Vienīgais, varētu iet esinja pēdās (sūtiet mums to karstumu un zemestrīces, bet mēs jums sūtam Emīlu Esinju!) un pēc 2 nedēļu apmācības doties norakt Āfrikas lauksaimniecību neatgriezeniski. /skumji nopūšas un dodas uz viesistabu pie konjaka pudelītes/

Izrādās, god. darba devējs jau labu laiku lasa manu cibu (kāds cūka paziņa nostučījis). Un, kā jau tas raksturīgi ļaudīm, uzskata manu īdēšanu un cepšanos vērstu pret viņu konkrēti. Vobšem mani pazemoja*, darba laikā piegriezta interneta lietošana, aber mājās, tur jāieslēdz pašcenzūras filtrus uz pilnu klapi. Īstenībā jau gribas ko pamainīt iztikas pelnīšanas ziņā (6 gadi vienā vietā uzdzen baisu rutīnu un mazina iespējas ko jaunu apgūt), taču daudz kas par vēlu. Par vēlu valodas mācīties un emigrēt. Par vēlu iekārtoties kādā domubiedru grupiņā un kandidēt uz Saeimu (kā man stāstīja tie, kas tur jau ir, nekas nav jādara, kopā ar komisijām kāposts sanāk labs, pēc tam var iet pensijā - to īsti nesapratu, jānoprecizē). Un esmu pārāk dumjš, lai izdomātu kardināli jaunu virzienu, kurā meklēties. Pilnmēness depresija.

----
* - Чо такой грустный?
- Босс вызвал к себе.
- Орал?
- Нет, анал.