| Izgāju uzvilkt rīta dūmu, pie reizes iznesot atkritumu maisu. Raugos, ka kāds vienu konteineru piemetis pilnu ar picas kārbām, vietas nav - ļaudis maisus krāmē blakus (nu jau par vēlu vilkt tos kartōnus ārā, salocīt un apsiet ar šņori, lai atbrīvotu vietu tilpnē). Bet varēja jau iedomāties un pašā sākumā kompakti sapakot. Un tā jebkurā jomā. Kā viena mana pacientkantora babuļi uzskata - ja darbu, ko var paveikt 3 dienu laikā, ar nemitīgu izmaiņu un pārkārtošanas palīdzību izvelk uz 3 nedēļām, tad tas esot "perfekti padarīts" darbs. Līdz ar to ar mazu neizpratni raugos ļaužu ticībā, ka nomainot stūrmaņus piramīdas virsotnē, tā sarūsējusī sile bez degvielas sāks vagot sociālekonomikas okeāna tāles lepni kā maltiešu galeras Levantes ūdeņus. 1914. gads - Krievijas impērijas 3. armijas komandieris ģen. Ruzskijs (Рузский) aizsēdējās pie brokastu galda, tad vēl pačatot vajadzēja, iecibot, kā rezultātā palaida garām iespēju ar vienu strauju manevru ielenkt "katlā" 3 austroungāru armijas, bet tā vietā varonīgi "ieņem" austriešu pamesto Ļvovu (par ko saņēma 2 Jurus), - tika palaista garām iespēja ar vienu rāvienu izsist no spēles Austroungāriju un pabeigt I Pasaules karu kudi ātrāk. 1920. gads - Sarkanās armijas Dienvidrietumu frontes komandieris Jegorovs (Eгоров) Kijevas operācijas laikā aizgāja uzraut bridžu pie kamrādiem un rezultātā poļu 3. armija veiksmīgi izvairījās no aplenkuma, un pēc kāršu partijas nevis devās uz Varšavu Tuhačevskim palīgā, bet gan izdomāja ieņemt to pašu nelaimīgo Ļvovu, pie kuras tad iestrēga uz ilgu laiku, savukārt lieliniekiem uz visiem laikiem zuda iespēja izplatīt "proletārisko revolūciju" Eiropā (fīreriem piramīdas virsotnē nācās noplātīt rokas un pievērsties citiem jautājumiem, tb iekšējai cīņai par krēsliem). Kā rāda prakse, nomainīt karali/imperatoru/caru/prezidentu/premjerministru nav grūti, tikai pārmaiņas parasti ir nevis kvalitatīvas, bet kvantitatīvas. Jo lielākā problēma ir nepieciešamība dievzemītē nomainīt tās 500 000 blīves starp krēslu atzveltnēm un datoru monitoriem. Lai kaut mazliet pazeminātu vidējo muļķības līmeni.
UPD: Uzskatāms piemērs. Strādāju ar beibi no dižpacienta mārketinga beibi. Visnotaļ sakarīgs sievišķis, nav dumja, arī pirkstus vēdeklī vairs netur, tb normāla sadarbība. Tikai viens mīnusiņš: viņa konsekventi neraksta mailiem "sabdžektus", tb virsrakstus - nenorāda, par ko mails ir. Un tā dienā vidēji kādi 100 maili. Nu un ik pa brīdim pavīd frāze "iepriekš tika minēts". Un tad tu meklē ar rociņu tai mailu gūzmā, kurā no iepriekšējiem mailiem šodien/vakar/pagājušonedēļ kas par ko norādīts. Vienu reizi minūtes laikā atrodam, citu reizi 10 min rakājos. Tā piemetot uz pirkstiem, dienā vismaz pusstunda tīrā laika aiziet tikai meklējot vajadzīgo mailu. Protams, nezinu, cik par manu darba stundu boss ņem no pacienta, taču to, ka šīs pusstundas laikā varētu čupiņu drukas failu sataisīt, gan zinu. Nu tos pašus failus, kuru sataisīšana tiek pārcelta uz nākamo dienu. Un tā nedēļu no nedēļas. Gadā, domāju, salasās nopietns cipars. Un tā kā šādu beibju ir tūkstoši, bet maketētāju/datorgrafiķu vārds ir leģions, tad tikai šajā šaurajā nozarītē ik gadu tūkstošiem darba stundu aiziet meklējot ko tādu, ko grūti atrast tikai tāpēc, ka mailu virsrakstā netiek norādīts saturs. Sīkums pie sīkumiņa un krājas. Citās nozarēs līdzīgi kazusi. Dievzemītes mērogā salasās pa nopietno. Un tas tikai vienā šaurā kā lāzera stars aspektā... par pārējo pat nav vērts runāt. |