Kā nu bija, kā ne, taču reiz divas amerikāņu daiļslidotājas – Nensija un Toņa, - cītīgi gatavojās olimpiskajām spēlēm; Toņa, uztraucoties, ka Nensija atlasē varētu izrādīties labāka, sarunāja savu draudziņu, lai tas novaktē to pēc treniņa un pamatīgi ievelk ar dzelzs stieni konkurentei pa kāju. Tā arī viss notika – Nensijai pamatīga kājas trauma, Toņa atmaskota un stājās tiesas priekšā. Visa Amerikas sabiedrība vārījās sašutumā par notikušo. Nensija Karigana kļuva par nacionālo varoni, bet Toņa (ak, pat viņas uzvārdu neatceros) – par ļaunuma iemiesojumu. Pie tam Nensija bija smuka, garām kājām, eleganta, bet Toņa – priekš lauķa: spēcīgu augumu, mazliet robusta, - tā kā viņu nosodīt bija viegli un patīkami. Olimpiskajās spēlēs visa nācija turēja īkšķus par savu favorīti, taču neiztika bez maza un netaisna rūgtumiņa: ukrainiete Oksana Bajula slidoja labāk un dabūja zeltu, tā kā Nensijai tika tikai sudraba medaļa. Tā tika izsēti pirmie nervozitātes graudi: nevar taču tā būt, ka amerikāņi nebūtu labākie visur un it visā. Pat ja neuzvarēšanas iemesls ir sitiens ar lauzni, - tik un tā.

( daudz_burtiņu )