Bet padomā no otras puses. Tu guli pilnīgā rīta tvanā, mute izdegusi kā elle, galvu plēš pušu un vienīgās Tavas domas ir par pāragru nāvi kā atpestīšanu. Un tad Tev piemēram zvanu es, un saku, ka iekāpšu ciemos.

Tu patīkamu priekšnojautu vadīts laiski piever acis, jo tici ka mana ierašanās nesīs veldzi.

Pēc piecpadsmit minūtēm spalgs durvju zvans Tevi izceļ no apcerīgajām domām par drīzo moku galu.

Durvīs stāvu es ar 2kg smilšu cepumu paku rokā!