Kamēr pacients (ka viņu jupis!) strebj kafiju un nedod atbildi par bildēm, nīgri urbjos Ģeotelpiskās informācijas likuma u.c. aktu gūzmai. Kas mani izbrīna. Izrādās, ka kaut arī valsts iestāde savas funkcijas veic par budžeta līdzekļiem, tā sava darba rezultātu var padarīt publiski nepieejamu, tb pieejamu tikai par samaksu (tb kaut vidējais pilsonis šo darbu jau tipa apmaksājis, zobus sakožot ļaudams sev atņemt krietnu daļu nopelnītā, viņam par to, lai varētu lietot, jāmaksā vēlreiz). Tikai vienu īsti vēl neesmu uzracis, pēc kāda principa vo CSDN ir brīvi pieejami un izmantojami, bet VZD kartogrāfisko ateriālu tas pilsonis lietot nevar ("Latvijas Satelītkartes CD" ir izstrādāts Latvijas Republikas Valsts Zemes dienesta Kartogrāfijas pārvaldē, un tā autortiesības ir aizsargātas ar Latvijas Republikas likumu "Par autortiesībām". Kategoriski aizliegts veidot diska kopijas vai kopēt to daļēji. Jebkuras pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama Latvijas Republikas Valsts Zemes dienesta rakstiska atļauja.). Lai gan iespējams, tas tāpēc, ka pārstrādājies jūtos - rīt moš viss gaišākās krāsās rādīsies.
LĢIA (kas ir VZD mantiniece AiM paspārnē) kartogrāfiskos datus izsniedz citām valsts institūcijām, pašvaldībām, izglītības un zinātnes vajadzībām u.t.t. par "datu sagatavošanas izmaksām", tikai vajadzīgs iesniegums ar pamatojumu. Uzņēmumiem jāpērk, jo parasti kartes tiek tālāk izmantotas pārdodamu produktu radīšanai. Privātpersonām līdzīgs stāsts, jāpalien zem kādas institūcijas, lai datus dabūtu. Slinkums lasīt to likumu, bet vismaz praksē notiek šādi. Cik tas pareizi vai nepareizi, protams, ir diskutējams jautājums, bet, imho, citur pasaulē (c) arī ar vektoru datiem neviens īpaši apkārt nesvaidās, it sevišķi topogrāfiskajām kartēm.
Nav jau runa par failu formātu, vai ka pasaulē privātuzņēmumi (tipa jāņa sētas) nedala savu produktu par velti. Es ieinteresējos par to, kā var valsts iestāde, kuras uzdevums par sabiedrības piešķirtiem līdzekļiem padarītu darbu nedot šai sabiedrībai (nu līdzīgi kā ja iepazīties ar Finanšu vai Ekonomikas ministrijas normatīvajiem aktiem un lēmumiem varētu tikai par maksu ar norādi, ka kategoriski aizliegts tos dot kaimiņam lasīt.