Šķiet, absolūtais vairums ļaužu neuztver vēsturi kā zinātni, kurai ir savas metodes un patiesības noteikšanas kritēriji, bet gan kā atmiņu stāstu (mītu) un leģendu apkopojumu, "kā bija". Modernais austrumeiropietis tapis visnotaļ autoritāros apstākļos (pāris demokrātijas eksperimenti šajā reģionā starpkaru periodā neko daudz iespaidot nepaspēja), un savu izpratni par vēsturi veidoja, balstoties uz tā, ko izlasīja grāmatās, avīzēs, skolas mācību literatūrā, dzirdēja pa radio un televīziju, t.i. visai strikti cenzētu informāciju, neatkarīgi no valdošā politiskā režīma*. Līdz ar to viņam veidojās visai monolīts un pretrunām neapgrūtināts priekšstats par vēsturi kā tādu.

Tai pašā laikā tieši šo pretrunu neesamība atrofēja ļaudīs praktiski jebkādas iemaņas kritiski domāt, analizēt, tb "filtrēt" informāciju, pie tam neatkarīgi no tā, vai indivīds pilnībā iekļāvās oficiālajā paradigmā, jeb bija izteikts disidents (kur Baltijas valstīs kāds (un nebūt ne lielākā daļa) aizgūtnēm lasīja laukos bēniņos atrastās "Atpūtas" vai Švābes/Baloža sacerējumus, kur Iekškrievijā lasīja Solžeņicinu, Bulgakovu vai Gumiļovu senioru) - monolītais, melnbaltais pasaules skatījums vienādā mērā piemita abiem, tikai tas bija pretēji polarizēts. Ar kritisko domāšanu vairāk saprata nevis savu priekšstatu vētišanu, bet gan atšķirīga viedokļa noliegšanu./kritizēšanu. Taču tas, ka ļaudis visnotaļ labi zināja par cenzūras eksistenci un faktu slēpšanu, kā teica Marks Bloks**, noveda pie tā, ka sabiedrības izglītotākā daļa pārstāja ticēt oficiālajiem avotiem***, toties ļoti labprāt pievērsās neoficiālajiem (sākot ar disidentiem vai XIX gs. vēsturnieku pārstāstiem no pirmskara laika, un beidzot ar sniega cilvēkiem un astroloģijas atklāsmēm). T.s. Perestroikas gados cenzūra palaida grožus vaļā un kā pa pārrautu dambi sabiedrībai gāzās virsū informācijas straume, noskalojot kā skaidas visus līdzšinējos oficiālās paradigmas balstus.

Pie tam tas bija ļoti viegli, jo, kā jau teicu, atšķīrās tikai polarizācija, nevis pats skatījums. Un ļaudis aizgūtnēm lasīja, pārņēma, uzmācās ar uzzinātajām atklāsmēm apkārtējiem, ticēja it visam, jo, no vienas puses zināja, ka nekas te nav cenzēts, no otras, gluži vienkārši nemācēja atšķirt graudus no pelavām. Haoss valdīja visās dzīves sfērās, taču, pēc pirmās eiforijas, ļaudis atkal sāka meklēt vienkāršas pasaules ainas, lai pasaule būtu stabila. Jau pēc pāris gadiem bijušās PSRS sabiedrību pārņēma vilšanās process, kurā bruka Perestroikas laika mīti, savukārt tās rietumdaļā un bijušajā ietekmes sfērā Austrumeiropā atgriezās pie starpkaru perioda autoritārisma laika propagandas mītiem, atjaunotot uzskatu un priekšstatu stabilitāti.

90. gadu vidū, pēc pirmās eiforijas tautībnieku garā, zinātnes aprindas, līdz ar pieeju akadēmiskajai informācijai pasaulē un ieguva savā ziņā "otro elpu". Sāka parādīties arī skeptisks skatījums uz iekonservēto starpkaru ideoloģisko mantojumu, jo tas pārāk atšķīrās no tām domām un skatījuma, kas šobrīd valda Rietumu pasaulē. Atziņa, ka ne tikai "ļauno spēku", bet jeburš vēstures apraksta autors var gan kļūdīties, gan melot, nāca gana smagi. Savukārt atziņa, ka vajadzētu lasīt tos autorus, kuri nemelo, izpalika. Un nebija jau tai no kurienes rasties, jo neprasme kritiski domāt, bet prasme tikai noliegt to, kas nepatīk, neļāva atšķirt, kas ir kas (un nebija neviena autoritatīva avota, kas pateiktu priekšā). Rezutātā notika gluži pretējais: sāka dominēt uzskats, ka visi vēsturnieki melo, no kā izrietēja tālākais, ka "oficiālie" vēsturnieki ne tikai melo, bet apzināti slēpj sensacionālo patiesību, arhīvos klāt nekam netikt, bez tam viss, kas varētu atklāt patiesību no arhīviem sen "iztīrīts".

Pie tam šī "tauta" jeb "vienkāršais cilvēks" nebūt nezaudēja interesi par vēsturi - kā nekā pēdējos 100 gadus tieši vēstures ziņas tika izmantotas ļaužu politisko uzskatu ievirzīšanā varai vēlamā gultnē, un vēl joprojām pat sociālās elites vidū ir tādi, kas uz vēsturi raugās kā uz "patriotisma audzināšanas" līdzekli, kas vien jau ir nonsenss, - viņš gluži vienkārši sāka kompilēt no visa, ko lasīja/dzirdēja, pats savu vēstures ainu, atbilstošu savam "veselajam saprātam", t.i. atbilstošu savai gaumei un spriešanas spējām. Un viņam neiestāstīsi, ka reālajā vēsturē nav tikai balts/melns, labie/ļaunie, bet ir milzums situāciju, milzums lomu un fenomenu, kas mainās, mainoties situācijai un laikam.

Cilvēkam ir ērtāk pasauli redzēt melnbaltu - vienkāršu un saprotamu, - vēstures atainojumā piekrist tikai tam, kas atbilst viņa paša priekšstatiem. Jebkura pretruna un nepabeigta aina raisa viņā kognitīvo disonansi. Bet no tās visvienkāršāk tikt vaļā, ņemot talkā savu "veselo saprātu", nokontrastēt neizturamo pasauli līdz pierastajai melnbaltajai ainai, kur kas ir balts, un kas melns, atkarīgs no paša izvēles.

- - - -
* Atcerēsiemies kaut vai starpkaru perioda vēsturnieku/ideologu blici ar Franci Balodi priekšgalā, kuri meklēja Jersikā ķēniņa kroni priekš Ulmaņa, un visai organizēti, patriotiski motivēti izēda no akadēmiskās vides visus tos vēsturniekus - Švābe, Tentelis & Co - kuri savās metodēs un traktējumā pauda atšķirīgu skatījumu, t.i. dialoga/diskusiju izspiešana no intelektuālās telpas norisa visu XX gs., ne tikai gadsimta otrajā pusē.
** "Propagandas un cenzūras loma savā ziņā bija ievērības cienīga. Tā izrādījās pilnīgi pretēja tam, ko šo instrukciju izveidotāji no tās gaidīja. Kāds komiķis trāpīgi teica: "Ierakumos valdīja viedoklis, ka viss var būt patiesība, izņemot to, kas nodrukāts." Avīzēs rakstītajam vairs neticēja, vēstulēm arī ne, tās pienāca neregulāri, un visi bija pārliecināti, ka sūtījumi tiek kontrolēti. No tā arī mutvārdu tradīcijas - senās leģendu un mītu mātes - pārsteidzošā atdzimšana." - Bloks Marks. Vēstures apoloģija. - Zvaigzne ABS: Rīga, 2010. 161. lpp.
*** Savulaik vaicāju izbijušam sociāldemokrātiskās jaunatnes, t.s. siseņu aktīvistam, kādēļ viņi braukājuši 1940. gadā ar sarkanajiem karogiem pa laukiem, aģitējot par jauno varu, ja bija tak lasījuši avīzēs, kāda dzīve un režīms ir PSRS, viņš atbildēja: "Lasījuši jau mēs bijām, taču neticējām, jo zinājām, ka viss tiek cenzēts un pasniegts tā, kā vēlējās "oligarhi", bet kad sapratām, tad bija par vēlu".