Tālā 440. gada p.m.ē. 23. marta rītā, lokāli jau visai zināmais Hērodots sēdēja zem olīvas koka sava nama pagalmā, turpinot darbu pie savas “Vēstures”. Gāja grūti. Grants jau daļēji notērēts, morāles cenzors ik pa brīdim ieradās pārbaudīt tekstu, vai tas nemudina jaunatni uz necieņu pret dieviem, senču varoņdarbiem un uz kontrabandas persiešu kaņepes pīpēšanu.

Taču šajā brīdī lielākās raizes gādāja politiķi, proti, Atēnu jūras savienība bija noteikusi, ka barbarus nedrīkst saukt par barbariem, pat ja tie tādi ir. Kā arī dēvēt barbaru tautas tā, kā tās apkārtējie dēvē, gadījumā, ja šis apzīmējums tām šķiet aizvainojošs. Perikls, uzstājoties agorā, bija skaidri un gaiši pateicis, ka demokrātija nav nekāda tur visatļautība, un ja kāds slāvus nosauks par slāviem, to gaida Alkibiada liktenis. Jo vārds “slave” pēc gadiem būšot aizvainojošs. Tas atēniešiem. Tātad nabaga provinciāļiem draud lielāki krenķi – ar tādu halikarnāsieti policija daudz neceremonēsies.

Tā nu Hērodots rūpīgi vilka ar stilu zīmes vaska kārtā: “Ziemeļos no amazonēm dzīvo slā(svītrots) skiti zemkopji, kas labību sēj ne pašiem ko ēst, bet lai graudus pārdotu…”

Nolēmis, ka sākums gana labs, halikarnāsietis jau kļuva drošāks:
“Viņiem tīk dzerstīties, žēloties un lamāt savu valdnieku – bez šīm nodarbēm tie nespēj savu dzīvi iedomāties. Taču, no otras puses, viņi ļoti bīstas sava valdnieka un nodokļus maksā pat tad, ja pēc tam jākar zobus vadzī. Vēl vairāk par savu valdnieku viņi ienīst uzpircējus, filosofus un apkārtējās tautas, ko nicinoši dēvē par bindosiem, geiboriešiem un šurkām. Tiem ļoti patīk grauzt apceptas sēklas, kuru čaumalas obligāti jāspļauj zemē, un vēl viņi visi sapņo par to, kā atbrauks uz Hellādu, kur kļūs bagāti un ievērojami. Kad pie slā(svītrots) skitiem ierodas hellēņu tirgotāji, skiti tos aiz muguras izsmej un dēvē par “nutupiem”. Tīras drēbes un nespļaušanu uz grīdas viņi uzskata par “bezdvēseliskuma” pazīmi. …”
P.S.
Kā jau lasītājs zina, Hērodota “Vēsture” līdz mums nonākusi cenzētā, t.i. saīsinātā versijā.