Firsti Līveni bija vecas baltiešu muižniecības atvases. Pēc prof. Franča Baloža raksta “Latvija un latvieši" (pārspiests angļu valodā “Journal of Central European Affairs”, Vol. 6, No. 3, January 1947, USA), Līvena cilts cēlusies no latviešu ķēniņa Kaupo. Pēc “Almanach de Gotha", 1911. g. Un 1936. g. izdevumiem un krievu galma 1915. g. kalendāra “Pridvornij Kalendar" Līvena ģimenes ciltstēvs bijis bīskapa Alberta lībiešu lēnesvīrs Gerardus Livo. Šķiet, ka pēdējais bijis arī grāfa fon Ungern-Šternberga ģimenes ciltstēvs. Jau kopš XVIII gadsimteņa beigām Līvena cilts locekļi bija saistīti ar krievu galmu. Anatolija Leonida Līvena (Lieven) vectēva vecāmāte bija cara Pāvila I bērnu audzinātāja. Viņa tēvs Pauls Līvens (1821.-1887.) bija galma kambarkungs un galma virsceremonijmeistars, ka arī Vidzemes zemes maršals. Viņa māte bija grāfiene Natālija fon der Pālena (von der Pahlen). Anatolijs Līvens bija galma kambarjunkurs un gardes, Viņas Majestātes Marijas Fedorovnas pulka (Chevalier dc la Garde) rotmistrs (jātnieku kapteinis).
Dzimis 1872. g. 28. novembrī Pēterpilī, tagadējā Ļeņingradā. Viņa pirmā sieva firstiene Serafima Saltikova mira jaunībā 1898. g. No otras laulības ar firstieni Elizabeti fon Firku viņam bija 3 bērni: 2 dēli un viena meita, no kuriem vēl dzīvs dēls Kārlis Džons Līvens. Pēdējais dzīvo Toronto, Kanādā. Firstu krieviski uzrunāja “Vaša svetlostj" (latviskā tulkojumā “Jūsu gaišība", vāciski - ,.Durchlaucht"). Viņš bija liela auguma, izskatīgs un inteliģents. Studējis tieslietas, lauksaimniecību un teoloģiju Pēterpilī, arī beidzis Kara akadēmiju. Viņš brīvi pārvaldīja krievu, vācu, franču, angļu un latviešu valodu, ka arī latīņu un grieķu. Satiksmē ar cilvēkiem viņš bija vienkāršs, sirsnīgs un pretimnākošs. Viņš nekad neuzsvēra savu aristokrātisko izcelsmi, bet tā bija dabiski izjūtama. Kā karavīrs, viņš bija ļoti drošsirdīgs un neatlaidīgs spraustā mērķa sasniegšanā. Kā priekšnieks - noteikts, taisnīgs un gādīgs. Savus ārzemēs noguldītos līdzekļus viņš izlietoja savas militārās vienības uzturēšanai. Pirms pirmā pasaules kara viņam piederēja muižas Mežotne, Mazmežotne, Code, Svītene, Krimulda un vēl citas, kā arī mājas Jelgavā, Bauskā un PēterpilT. No visām viņa muižām Latvijas agrārā reforma viņam atstāja vienīgi Mazmežotni ar 100 hektāru zemes platību. Neraugoties uz firsta ciešām saitēm ar vietējiem baltvāciešiem, viņš simpatizēja Baltijas tautu neatkarības tieksmēm un nevēlējās iejaukties šo tautu iekšējās problēmās. Viņa cīņas mērķis bija atbrīvot Krieviju no lieliniekiem. No visām 30 Bauskas apriņķa muižnieku ģimenēm tikai firsts Līvens un grāfs Pālens apsveica Latvijas Pagaidu valdību. Firstam Līvenam bija arī plaši sakari ar Anglijas vadošām personām. Viņa vectēva brālis bija ilggadējs Krievijas sūtnis Anglijā. Viņa māsa bija Londonas lordmēra sera Kinastona Stāda (Studd) sieva. Firstu Līvenu toreiz uzklausīja ne tikvien vācieši, bet arī sabiedroto misiju pārstāvji. Firsts Līvens mira 1937. g. 3. aprīlī. Apglabāts Mežotnes kapos, daudzu ļaužu izvadīts. Līdzjūtības apliecinājumus Līvena ģimene bija saņēmusi arī no valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un kara ministra Jāņa Baloža. Vainagus kapos nolika no kara ministra un Latvijas armijas ģen. Rozenšteins un no kalpakiešiem - ģen. Bolšteins. Firsta Līvena atraitne neiekļāvās baltvācu repatriācijā, bet izceļoja 1940. g. pavasarī uz Zviedriju, kur mira 1941. g. 4. martā.
Saskaņā ar Brestlitovskā 1918. g. martā slēgto miera līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību demarkācijas līnija starp abām valstīm bija noteikta Narvas upe no tās ietekas Somu jūras līcī, Peipusa ezers, Pleskava, Veļikajas upe, Sebeža, Rēzekne, Daugavpils un tālāk austrumos no Minskas. Miera līgumā bija paredzēts, ka pēc tam, kad Padomju Savienība būs pildījusi dažus priekšnoteikumus, vācieši atstās Pleskavu, Sebežu, Rēzekni, Daugavpili un aties uz Vidzemes un Igaunijas bijušām guberņu robežām. Paredzot Pleskavas nodošanu atpakaļ Padomju Savienībai, vācieši 1918. g. oktobrī atļāva formēt krievu pretlielinieciskus bruņotus spēkus, apsolot tiem ieročus un pārējo militāro apgādi. 1918. g. 8. novembrī izcēlās revolūcija Vācijā. 11. novembrī Vācija kapitulēja. Saskaņā ar rietumu sabiedroto pamieru Vācijai bija jāatstāj visi austrumos ieņemtie apgabali, izņemot Baltijas telpu. Vācijai šī telpa bija jāaizstāv līdz tās turpmākā likteņa izkārtošanai. Izmantojot radušos stāvokli, Padomju Savienība 13. novembrī uzteica Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju un tūdaļ sāka pulcināt militāros spēkus rajonā starp Pleskavu un Sebežu.
25. novembrī sākās sarkanarmijas uzbrukums Pleskavai. Krievu t. s. brīvprātīgo ziemeļu korpusu tanī laikā komandēja plkv. Nefs. Pēdējais tikai 4 dienas iepriekš bija stājies pie korpusa komandēšanas. Korpusa sastāvā tanī laikā ietelpa: korpusa štābs, kas sastāvēja no 3 virsniekiem - korpusa komandiera, štāba priekšnieka un adjutanta un štāba rakstvežiem; 3 kājnieku pulki, viena bataljona sastāvā katrs; Balahoviča partizānu nodaļa ar artilērijas vadu (2 lielg.); kpt. Minoši nodaļa; Talabas nodaļa; plkv. Bibikova partizānu nodaļa; 1 vieglā art. baterija (4 lielg.) un 30 ložmetēji, - kopskaitā ap 3,000 vīru, no kuriem ap 500 bija virsnieki. Lai gan vācu karaspēkam saskaņā ar 11. novembra pamiera līgumu bija uzdots aizstāvēt Baltijas telpu, vācu 8. armijas karavīri, pa lielākai daļai vecāko gadagājumu zemessargi un revolūcijas iespaidoti, vairs neklausīja priekšniecības pavēlēm. Gribēdami ātrāk nokļūt mājās, vācu karavīri patvaļīgi atstāja savas vienības, pārdodot un pametot ieročus. Tālab arī nelielās un lielā steigā saformētās Ziemeļu korpusa vienības nespēja aizturēt pārsvarā esošo ienaidnieku un bija spiestas atkāpties uz Izborsku, pie tam korpusa štābs tika nogriezts no savām vienībām.
Turpmākā cīņu gaitā korpusa lielākā daļa caur Valku un Rūjieni atgāja uz Tallinu. 6. decembrī korpusa komandieris plkv. Nefs ar Igaunijas valdību noslēdza līgumu par korpusa pakļaušanu Igaunijas armijas virspavēlniekam. Kopā ar Igaunijas armiju un somu brīvprātīgiem korpuss piedalījās cīņās, kas veda pie Igaunijas atbrīvošanas no komunistiem. Atlikušā korpusa daļa vai nu izklīda, vai arī turpināja cīņu bez kopējas vadības kā partizāni.
Samērā daudzi korpusa virsnieki, kas nevēlējās atkāpties uz Igauniju, bija atraduši patvērumu Rīgā. Viņu starpā bija arī korpusa štāba priekšnieks rotmistrs Rozenbergs. Pēdējais bija mēģinājis pierunāt plkv. Nefu atkāpties nevis uz Igauniju, bet uz Kurzemi un to izraudzīt par bazi korpusa turpmākai formēšanai. Rozenbergs bija ieskatos, ka Kurzemē būs vieglāk dabūt papildinājumus no Vācijā esošiem kara gūstekņiem nekā Igaunijā. Sakaru uzturēšanai ar Rīgā saplūdušajiem korpusa virsniekiem plkv. Nefs atsūtīja ģen. maj. Rodzjanko ar uzdevumu panākt vietējo zemessargu vienību un ziemeļu korpusa apvienošanu zem kopējas vadības, šādam atrisinājumam nepiekrita vācu 8. armijas vadība, kas tanī laikā vēl bija noteicēja. Sakarā ar Rīgas krišanu lielinieku rokās arī ziemeļu korpusa virsnieki pārcēlās uz Liepāju. Viņu priekšgalā bija bij. leibgvardes jātnieku pulka plkv. grāfs Pālens.
Starp Liepājā saplūdušiem krievu virsniekiem bija manāmi trīs dažādi uzskati. Viena grupa, kas bija pesimistiski noskaņota, neticēja panākumiem turpmākā bruņotā cīņā un plānoja meklēt patvērumu Vācijā. Citi izšķīrās atgriezties pie korpusa Igaunijā, kamēr trešais nogrupējums, pie kura piederēja arī firsts Līvens, nolēma turpināt cīņu uz vietas. Savās 1929. g. Latvijā publicētās atmiņās firsts Līvens savu toreizējo nostāju motīvē šā: Krievu ziemeļu korpuss bija pilnīgi atkarīgs no rietumu sabiedroto atbalsta un apgādes. Pēdējā nebija visai droša, jo varēja notikt tikai jūras ceļā. Arī toreizējā rietumu sabiedroto pofītiskā nostāja attiecībā pret Baltijas telpas turpmāko likteni bija nenoteikta un nesaskaņota. Šādu iespaidu firsts Līvens guva, tiekoties ar angļu eskadras komandieriem seru Edvinu S. Aleksandru Sinklēru (Alex. Sinclair)
un seru Volteru Henriju Kovanu (Cowan). Angļu flotes vadībā firsts Līvens atrada vispārējā stāvokļa un vietējo apstākļu izpratni, ko viņš nevarēja teikt par eskadru komandieriem piekomandētajiem ārlietu ministrijas pārstāvjiem. - Vācijas tuvums un iespēja saņemt cilvēku papildinājumus no Vācijā esošajiem krievu kara gūstekņiem - Liepājā tanī laikā atradās lieli ieroču un militāru priekšmetu krājumi, kas saskaņā ar pamiera noteikumiem vāciešiem bija jāiznīcina vai jānodod rietumu sabiedrotajiem.
Bez šiem techniskiem apsvērumiem firsts Līvens uzskatīja, ka uzbrukums no Liepājas caur Rīgu uz Daugavpili un Pleskavu sola vislabākās sekmes. Firsta Līvena apsvērumiem nepievienojās ģen. maj. Rodzjanko un grāfs Pālens. Abiem virsniekiem aizbraucot uz Igauniju, firsts Līvens nolēma dibināt savu karaspēka vienību un 1919. g. 15. janv publicēja pirmo pavēli par “Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļas", kas vēsturē iegājusi kā “Firsta Līvena nodaļa", formēšanu. Šis firsta Līvena solis viņam vēlāk sagādāja daudz smagu problēmu. Būdama krievu vienība, Latvijas pagaidu valdība tai ne visai uzticējās, baltvācieši uz to skatījās greizi, rietumu sabiedrotie to uzskatīja par germanofilu, kamēr vācieši tai pārmeta rietumu sabiedrotiem draudzīgu nostāju.
Firsta Līvena nodaļa organiski neietelpa zemessargu sastāvā, bet bija neatkarīga krievu vienība saskaņā ar zemessargu virsstāba (Oberstab) slēgto līgumu, tikai pagaidām tam pakļauta līdz nodaļai radīsies iespēja piebiedroties krievu ziemeļrietumu armijai. Zemessargu virsstābs, savukārt, uzņēmās nodaļu apgādāt ar ieročiem, atalgojumu u.c. apgādi. Ārpus tā firsts Līvens bija deklarējis, ka viņa vienība respektē Latviju kā neatkarīgu valsti un vietēju polītisku konfliktu gadījumos ievēros neitrālitāti. Līvena vienībās uzņēma tikai bijušos cara Krievijas pavalstniekus. Lai gan firsta Līvena nodaļa bija krievu vienība, tās sastāvs pašā sākumā komplektējās vairumā no latviešiem, pa daļai no baltvāciešiem un nelielā skaitā igauņiem. Daudzi baltvācieši, galvenokārt, bijušie cara armijas virsnieki, neapmierināti, ka noteikšanu vācu zemessargos (landesvērā) arvien vairāk pārņēma vācu armijas, kā arī Vācijas armijā kara laikā dienējušie baltvāciešu virsnieki, pārcēlās uz firsta Līvena nodaļu. Arī samērā liels skaits vēlāko Latvijas nacionālās armijas virsnieku bija cīnījušies firsta Līvena nodaļas rindās. Piem., Zemgales artilērijas pulka komandieris plkv. Andersons, Rīgas kara apriņķa pr-ks plkv. Lasmanis, kara tiesas plkv. Jēkabsons un pltn. Karlsons, Armijas štāba pltn. Blaus, 6. RTgas kājn. pulka pltn. Branševics, šī raksta autors v. d. c.
letērps bija vācu ar cara armijas uzplečiem un dienesta pakāpju apzīmējumiem. Cepure bija cara armijas parauga ar zilu apmali un cara armijas kokardi. Uz ietērpa kreisās piedurknes bija uzšūta lente krievu nacionālās krāsās—balts, zils, sarkans taisnā leņķī ar virsotni uz augšu, kā arī neliels balts krusts leņķa vidū.
1919. g. janvāra beigās fronte bija nostabilizējusies austrumos no Liepājas, gar Ventas upes kreiso krastu no Lietuvas robežas līdz ziemeļiem no Skrundas. Frontes kreisais flanks bija atklāts un to sargāja virzienā no Kuldīgas uz Liepāju landesvēra vienības uz vispārējās līnijas Snēpele-Apriķi. 30. janvārī lielinieki ieņēma Ventspili. Sakarā ar radušos stāvokli firsta Līvena nodāļa pēc 2 nedēļu formēšanās 65 durkļu un 2 ložmetēju sastāvā, bez zirgiem un vezumiem, 31. janvārī caur Aizputi un Apriķiem devās uz Saku un Pāvilostu, lai segtu Ventspils-Liepājas virzienu un nodrošinātu Liepājas placdarma kreiso flanku pie Baltijas jūras.
Sakas rajonā nodaļai nekādas nopietnas sadursmes ar ienaidnieku nebija. Šeit nodaļa saņēma arī pirmo papildinājumu - nelielu jātnieku vadu un dažus brīvprātīgos. 13. februārī landesvērs ieņēma Kuldīgu. 17. febr. Līvena nod. saskaņā ar saņemto pavēli devās no Sakas uz Alšvangu (Alsungu). Alšvangā nod. štābs apmetās vietējā katoļu mācītāja (vēlākā bīskapa) Rancāna mājā. Pēc atpūtas nodaļa devās tālāk uz Sarnāti. Bija iestājies atkusnis, kas lielā mērā apgrūtināja pārgājienu. Sasniegusi Sarnāti, nodaļa ieņēma aizsardzības līniju atsevišķu apturu veidā. Nodaļas štābs novietojās Terandā. šinīs pozicijās nodaļa arī piedzīvoja pirmo kaujas kristību. 23. februārī vēlā pievakarē vistālāk pa kreisi, pie jūras izbīdītai apturei pārsteidzot uzbruka ienaidnieks un to atspieda. Ar pretuzbrukumu ienaidnieku padzina un stāvokli atjaunoja. Tai pašā naktī nodaļa saņēma pavēli uzbrukumam Ventspilij. Saskaņā ar saņemto pavēli Līvena nodaļai bija 23.-24. februāra naktī jāpievienojas pusceļā starp Kuldīgu un Ventspili landesvēra kolonnai, kas pastiprinātā gājienā šķūtnieku pajūgos devās uz Ventspili.
Landesvēra kolonna, tuvojoties Zūrām, ielenca un sagūstīja ienaidnieka jātnieku apturi, bet pašās Zūrās pārsteidza un izklīdināja ienaidnieka rotu. Izrādījās, ka rotas karavīri bija izlaupījuši Zūru muižas vīnu pagrabu un apdzērušies. Nakts sadursmē viegli ievainoja landesvēra komandieri majoru Flečeru galvā un sānos. Pēdējais pēc pārsiešanas atgriezās ierindā un turpināja uzbrukuma vadību. Uzbrukums pašai pilsētai sākās 24. februārī plkst. 7 no dienvidiem ar landesvēra trieciena bataljonu, Radena rotu un Līvena nodaļu. Kleista rotai bija uzdots apiet pilsētu un uzbrukt no ziemeļaustrumiem, bet štāba rotmistra barona Hāna kavalerijas nodaļai virzīties pa kreisi gar jūrmalu, lai nodibinātu sakarus ar desantu, kam vajadzēja piebraukt no Liepājas. No dienvidiem uzbrūkošās vienības sastapa stipru pilsētas aizstāvju šauteņu un ložmetēju uguni. Bet tā kā pēdējiem nebija artilērijas, to pretestību drīz salauza, un sākās sīvas ielu cīņas. Ap pusdienas laiku pilsētas centrs bija sasniegts. Tā kā Kleista rota nebija paspējusi aizsprostot Ventspili no ziemeļiem, daļai pilsētas aizstāvju izdevās aizbēgt ziemeļu virzienā. Ventspilī atrada ap 100 nošautu un sakropļotu vācu armijas karavīru līķus. Pirmo sarkano uzbrukumu Ventspils pilsētai vācu karavīri bija atvairījuši, bet pēc tam ļāvās pierunāties, ka viņus atlaidīs, ja pārtrauks cīņu un atdos ieročus. Pēc ieroču nodošanas sarkanie viņus necilvēcīgi noslepkavoja.
Ilgi Līvena nodaļai nebija lemts uzturēties Ventspilī. Lielinieki, uzzinājuši landesvēra galveno spēku aiziešanu uz Ventspili, mēģināja atgūt Kuldīgu. 28. februāra rītā lielinieki artilērijas uguns atbalstā uzbruka Kuldīgai no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem un tiem izdevās pāriet Ventas upi ziemeļos no Kuldīgas un to nākošā dienā puslīdz ielenkt. Neieņemts palika vienīgi Kuldīgas-Aizputes lielceļš. Uzzinājis par Kuldīgā atstātā mazā garnizona kritisko stāvokli, maj. Flečers, atstājot Ventspilī tikai Radena rotu, ar pārējiem spēkiem, iesēdinātiem šķūtnieku pajūgos, steidzīgi devās uz Kuldīgu. Lielinieki, savukārt uzzinājuši par landesvēra spēku tuvošanos Kuldīgai, pārtrauca uzbrukumu un atkāpās. Uzturoties Ventspilī, Līvena nodaļai pieteicās lielāks skaits brīvprātīgo. Marta sākumā Kuldīgā ieradās arī krievu zemessargu rota kpt. Didorova vadībā un 8. martā iekļāvās firsta Līvena nodaļā. No rīcībā esošo cilvēku sastāva nodaļa izveidoja 2 rotas - l kājn. rotu kpt. Didorova vadībā un 1 ložmetēju rotu stābkpt. Ešolca (pēc tautības igaunis) vadībā. Bez tam nodaļā ietelpa jātnieku vads, kadri baterijas formēšanai un vezumi. Lieli nopelni nodaļas apgādē ar ieročiem v. c. apgādes priekšmetiem bija plkv. Bibicham.
9. martā izpaudās ziņas, ka lielāki lielinieku spēki gatavojas uzbrukt Ventspilij. Lai glābtu Ventspilī atstāto skaita ziņā mazo garnizonu, landesvēra galvenie spēki šķūtnieku pajūgos stiprā lietū atkal devās už Ventspili. Pusceļā uz Ventspili landesvēra kolonna saņēma ziņas, ka Ventspils garnizons uzbrukumu atsitis, iegūstot pie tam ienaidnieka bruņoto vilcienu, un ienaidnieks atkāpies. Landesvēra kolonna atgriezās Kuldīgā.
Pēc ģen. Golca štāba izlūkošanas nodaļas iegūtām ziņām lielinieki bija plānojuši ar 10. strēlnieku pulku, pastiprinātu ar 111 jātnieku divizionu, 2 smagiem un 2 viegliem lielgabaliem, uzbrukt Kuldīgai un reizē ar 16. strēlnieku pulku kopā ar Vitebskas kājn. pulka .2 bataljoniem, 3 baterijām ar 3 lielgabaliem katrā, uzbrukt Ventspilij. Pēc Ventspils ieņemšanas bija paredzēts 16. strēln. p. atstāt krasta apsardzībai, bet ar pārējiem spēkiem no Ventspils un Kuldīgas turpināt uzbrukumu Liepājai. Vienlaicīgi ar lielinieku uzbrukumu no Ventspils un Kuldīgas 2. strēln. pulkam bija jāuzbrūk Liepājai no Skrundas. Šo lielinieku uzbrukuma plānu izjauca ģen. Golca spēku marta sākumā ievadītais uzbrukums.
Ģen. Golca spēku labais spārns - 1. Gvardijas divīzija un Dzelzdivīzija, kā arī Kalpaka bataljona vienības uzbrukumu ievadīja jau 3. martā, kamēr Kuldīgā sapulcētie landesvēra spēki uzbrukumu sāka tikai 13. martā trijās atsevišķās kolonnās. Labajai kolonnai - firsta Līvena nodaļai ar piedalīto lielgabalu - bija uzdots virzīties caur Vārmi uz Šķēdi un tālāk uz Irlavu ar uzdevumu pārņemt Jelgavas - Tukuma lielceļu apm. 20 km dienvidos no Tukuma. Vidējai kolonnai - grāfa Eilenburga bataljonam un barona Hāna jātnieku eskadronam - uzbrukuma virziens bija norādīts Kabile, Zemīte un sasniegt Tukumu no dienvidrietumiem. Kreisajai kolonnai - landesvēra trieciena un Malmedes bataljonam - bija jāvirzās caur Renti, Sabili, Kandavu un jāsasniedz Tukums ziemeļos no Ventspils Tukuma dzelzceļa. Kopā ar šo kolonnu virzījās arī maj. Flečers ar zemessargu virsstābu. Dienvidos un pa labi no firsta Līvena nodaļas uzbruka plkv. Baloža kolonna virzienā Skrunda, Saldus, Dobele. Sakaru uzrurēšana starp Līvena un plkv. Baloža kolonnām bija jāveic Engelharda jātnieku eskadronam.
Jau dažus kilometrus no Vārmes Līvena kolonna sastapās ar pretinieku, kas pēc īsas sadursmes lielā steigā atkāpās. Tumsai iestājoties, nodaļa pienāca Šķēdei kur no jauna uzdūrās uz ienaidnieka pretestību. Izrādījās, ka Šķēdē uz naktsguļu bija apmeties ap 1,000 vīru liels ienaidnieka arjergards. Nodaļai piedalītais lielgabals tūdaļ atklāja uguni pa Šķēdi, un pārsteigtais lielinieku arjergards lielā steigā un nekārtībā to atstāja. Ap pusnakti Šķēdē iegāja Līvena nodaļa. Vidējā kolonna tai pašā dienā ieņēma Kabili. Kreisā kolonna pēc īsas kaujas padzina lieliniekus no Sabiles. Nodaļa, apglabājusi 14. marta rītā savus 2 nakts kaujā kritušos un pievākuši lielinieku pamestās kaujas trofejas, starp kurām bija daži ložmetēji un ložmetēju rati ar zirgiem, tikai pēcpusdienā sāka virzīties tālāk. Pēc iepriekšējo dienu lietus bija iestājusies pamatīga salna ap -20° C. Apledojušie ceļi ļoti apgrūtināja kolonnas virzīšanos. Bet par spīti ceļa grūtībām nodaļa pēc pāri par 80 km pārgājiena 2 dienu laikā 15. marta agrā rītā pienāca pie Abavas upes pie Irlavas. Tai pašā laikā no Sātiņiem pa ceļu dienvidu virzienā atkāpās gara pretinieku kolonna ar daudziem vezumniekiem.
Skaitliskā ziņā mazā Līvena vienība, nezinādama, kur īsti pa labi atrodas plkv. Baloža kolonna kā arī pa kreisi Eilenburga kolonna, neuzdrošinājās pārspēkā esošajai ienaidnieka kolonnai uzbrukt. Apturējis nodaļu tuvākā mežmalā, firsts Līvens pavēlēja savam vienīgajam lielgabalam atklāt uguni uz atkāpjošos kolonnu. Šī uguns izraisīja lieliniekos lielu apjukumu un tie, nemaz nemēģinādami pretoties, nekārtībā metās pazust Džūkstes virzienā. Izrādījās, ka Engelharda jātnieku eskadrons, kam bija uzdots uzturēt kaujas sakarus starp Baloža un Līvena kolonnām, nav bijis spējīgs uzdevumu veikt. Baronam Engelhardam, kas nekad agrāk nebija bijis karavīrs, trūka attiecīgo zināšanu.
Vidējā, Eilenburga kolonna 14. martā pie Zemītes bija uzdūrusies uz niknu lielinieku pretestību, ko tā tikai pēc ilgākas kaujas spēja pārvarēt. Pēc Zemītes ieņemšanas kolonna turpat palika nakts atpūtā. Landesvēra kreisā kolonna 14. martā ieņēma Kandavu un, turpinādama nakts gājienu, 15. martā pret gaismu sasniedza Tukumu, ko pēc īsas kaujas arī ieņēma. Pēc sakaru atjaunošanas ar vidējo landesvēra kolonnu Līvena nodaļa turpināja gājienu rietumu virzienā un 16. martā ieņēma dzelzceļa staciju Slampi (apm. 17 km dienvidos no Tukuma). Tā kā stacijas telefona sakari vēl darbojās, nodaļai izdevās nodibināt sakarus ar zemessargu virsstābu Tukumā, kā arī noklausīties lielinieku telefona sarunas. No tām varēja saprast, ka Jelgavā ieradies kāds sarkano jātnieku pulks no Kazaņas, kas dodas uz Tukumu. No noklausītām sarunām arī izrietēja, ka lieliniekos Tukuma ieņemšana bija radījusi lielu satraukumu. Jau nākošā, 17. marta naktī Līvena nodaļa bija kaujas sakaros ar lielinieku priekšējām vienībām, kas devās uz Tukumu. Trūkstot sakariem ar Engelharda jātnieku eskadronu, lielinieki sāka netraucēti apiet nodaļas kreiso flanku. Radās kritisks stāvoklis. Sakarā ar vispārējo nenoteikto stāvokli, kādā bija nokļuvis landesvērs ar savu straujo izvirzīšanos ģen Golca spēku labajam spārnam priekšā, maj. Flečers nolēma izmantot apjukumu lieliniekos un ar Malmedes, Eilenburga un trieciena bataljoniem doties uz Jelgavu un to ieņemt. Uz šo rīcību maj. Flečeru pamudināja arī saņemtās ziņas, ka Jelgavā lielinieki tur apcietinājumā lielāku skaitu pilsoņu, kam draud nošaušana.
17. marta vēlā vakarā landesvēra spēki no Tukuma sāka virzīties uz Jelgavu. Līvena nodaļa, kas novietojuma ziņā atradās vistālāk uz dienvidiem no Tukuma, bija norīkota avangardā. Sniegs jau bija nokusis un sasalušie dubļi aukstā naktī, vezumiem kratoties, radīja lielu troksni, kas bija tālu dzirdams. Ap pl. 22 kolonnas priekšgrupu, tuvojoties Mālu dzirnavām (10 km dienvid. no Slampes), pēkšņi pārsteidza ienaidnieka stipra šauteņu un ložmetēju uguns. Daļa zirgu, kurus veda pavadā, izrāvās un aulēkšos devās atpakaļ. Tas Līvena kolonnā izraisīja apjukumu. Stāvokli glāba kpt. Andersons (vēlākais Zemgales art. pulka komandieris) ar savu aukstasinīgo rīcību. Ar vienīgo lielgabalu viņš ar tiešu tēmēšanu atklāja uguni uz gaišā mēness naktī saredzamo ienaidnieka ķēdi. Šī uguns deva iespēju nodaļas vienībām izvērsties un uzsākt kauju. lenaidnieka uguns drīz atslāba, un kad nodaļa sāka uzbrukumu, ienaidnieks pazuda. Kaujā krita vltn. Šlosmanis, kas tikai nesen Ventspilī bija iestājies nodaļā, un smagi ievainoja štāba rotmistru Rimšu.
Kaujas laikā pie avangarda ieradās maj. Flečers ar savu štābu. Notika kolonnas vienību komandieru apspriede. Maj. Flečers ierosināja turpināt uzbrukumu caur Kalnciemu uz Rīgu, nevis ieņemt Jelgavu. Flečera ierosinājumam pievienojās triecienbataljona komandieris Manteifels, kamēr pārējie komandieri, ieskaitot Flečera štāba prku kpt. grāfu Donu, uzskatīja to par riskantu, ievērojot, ka trūka ziņas par frontes stāvokli ģen. Golca spēku labajā spārnā, un bez tam bija bīstami atstāt aizmugurē Lielupi, kuras ledus bija nedrošs. Beidzot arī Flečers piekrita uzbrukumam Jelgavai. Līvena nodaļa saņēma pavēli doties uz Kalnciemu, ar uzdevumu nodrošināt Jelgavas operāciju no austrumiem.
Nodaļa pēc nakts pārgājiena 18. marta dienā pienāca pie Kalnciema, kur tā uzdūrās uz lielākiem ienaidnieka spēkiem, kas bija ieņēmuši Pirmā pasaules kara ierakumus Lielupes labajā krastā. Nevarēdama pārvarēt tiltu pāri upei, nodaļa atgāja no Kalnciema un 19. martā ap pusnakti sasniedza Kuzuļus, kur novietojās nakts atpūtai, lai nākošā dienā turpinātu gājienu uz Jelgavu. Landesvēra galvenie spēki 18. marta pēcpusdienā pienāca pie Jelgavas un to pēc īsas kaujas ieņēma.
Lai gan Jelgavas ieņemšana bija lieliniekus lielā mērā pārsteigusi, landesvēra stāvoklis nebija visai drošs, jo atradās izolētā stāvoklī. Trūka kaujas sakaru ar ģen. Golca spēku labo spārnu. Dzelzdivīzija nebija spējusi 18. martā lauzt lielinieku pretestību pie Dobeles, un 1. Gvardijas divīz. tikai šinī dienā ieņēma Janišķus. Līdz ar to landesvērs bija ļoti izvirzījies uz priekšu no ģen. Golca spēku labā spārna. Ziņas par Jelgavas ieņemšanu sasniedza ģen. Golca štābu tikai 19. martā. 19. marts pagāja samērā mierīgi. Vienīgi ienaidnieka bruņotais vilciens paretam apšaudīja Jelgavu. Kritisks stāvoklis izveidojās 20. martā, kad lielinieki pārsteidzot ievadīja uzbrukumu pilsētai bruņu mašīnu un bruņota vilciena atbalstā. lenaidniekam izdevās pievirzīties Lielupes dzelzceļa un Jelgavas-Rīgas šosejas tiltiem.
Stāvokli glāba Līvena nodaļa, kas iepriekšējā dienā bija ieradusies Jelgavā. Tā atspieda pilsētai pienākušo ienaidnieku un izveidoja upes labajā krastā abu tiltu priekšā placdarmu. Pusotras dienas cīņās nodaļa atvairīja visus lielinieku frontālos uzbrukumus. Ar savu varonīgo rīcību nodaļa bija izpelnījusies ne tikai Jelgavas iedzīvotāju atzinību, bet ari Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministra Dr. Valtera personīgi nodoto pateicību firstam Līvenam un viņa nodaļai, kad viņš pēc dažām dienām apmeklēja Jelgavu. 21. marta pēcpusdienā Jelgavai piesteidzās arī Dzelzdivīzijas priekšējās vienības un ar pēdējo palīdzību padzina lielinieku spēkus, kas bija pārgājuši Lielupi augšpus un lejpus Jelgavas. Todien Malmedes bat. nomainīja Līvena nodaļu, kas palika rezervē Jelgavā.
Pēc 2 dienām Jelgavas aizstāvjiem radās jauni draudi. Lielinieku vienības bija lejup Jelgavas, pie Plāniem pārnākušas pa sasalušo Lielupi tās kreisajā krastā, lai uzbruktu pilsētai no ziemeļrietumiem. Lai šos draudus novērstu, Līvena nodaļa ar 1 lielgabalu un vācu ložmetēju nodaļu saņēma pavēli upes kreiso krastu iztīrīt no ienaidnieka. Jau 5 km ziemeļrietumos no Jelgavas nodaļa uzdūrās uz spēcīgu ienaidnieka šauteņu un ložmetēju uguni. Sekojošā ugunskaujā ienaidnieks bija spiests atkāpties un, vajājot bēgošo ienaidnieku, Līvena nodaļa iztīrīja visu mežaino apvidu upes kreisajā krastā Udz Volguntai. 26. martā viss Lielupes kreisais krasts no Bauskas līdz jūrai bija mūsu rokās. Labajā krastā mums bija vairāki placdarmi, no kuriem lielākie bija pie Jelgavas un Kalnciema.
Karavīros valdīja pacilāts garastāvoklis un visi ar nepacietību gaidīja pavēli uzbrukuma turpināšanai, lai atbrīvotu Rīgu no lielinieku terrora. Diemžēl, uz šādu pavēli nācās gaidīt līdz 22. maijam. Uzbrukuma vietā frontē bija iestājies pozīciju karš ar lokāliem uzbrukumiem, pretuzbrukumiem un izlūku pasākumiem. Šinī kaujas periodā Līvena nodaļai bija uzdevums apsargāt Lielupes kreiso krastu, sākot apm. 5 km ziemeļrietumos no Jelgavas līdz Klīves pusmuižai, t. i., līdz Kalnciema placdarma labajam spārnam. Pa labi no nodaļas atradās Dzelzdivīzijas vienības, pa kreisi plkv. Baloža brigāde, kas aizstāvēja Kalnciema placdarmu. Lielupes kreiso krastu nodaļa ieņēma apturu veidā, apsargot atstarpes starp apturēm ar patruļām. Nodaļas štābs un rezerve bija apmetušies Līvbērzes muižā. Šinī kaujas periodā ar sevišķu drošsirdību izlūkošanas pasākumos izcēlās vltn. Zelerts un vltn. Timofejevs. Vltn. Zelerts krita kā bataljona komandieris oktobrī Ļeņingradas frontē.
Aprīļa vidū Līvena nodaļu izvilka no frontes un novietoja Līvbērzes apkārtnē dezinfekcijai, jo vienībās bija konstatēti saslimšanas gadījumi ar tīfu. Aizmugurē nodaļa ievērojami auga skaitliskā ziņā, saņemot cilvēku papildinājumus no Liepājas un Ventspils. Arī apgādes ziņā stāvoklis ievērojami uzlabojās. Sāka formēties haubiču baterija. Aprīļa otrā pusē pie līveniešiem pārlidoja 3 sarkano lidotāji ar savām lidmašīnām.
Ļoti nospiedošu garastāvokli frontes karavīros, ne tikvien firsta Līvena, bet arī latviešu un landesvēra vienībās, radīja 16. aprīļa landesvēra Itn. Manteifela izdarītais apvērsums. Visos valdīja sarūgtinājums par notikušo un nosodīja polītiskās nesaskaņas aizmugurē, kurām arī piedēvēja kavēšanos ar uzbrukumu Rīgai. Kā bijušais Rīgas pilsētas reālskolas skolnieks un aktīvs sportists, kam bija daudz draugu un paziņu kā plkv. Baloža vienībās tā arī landesvērā, es pats par to pārliecinājos, tiekoties ar pēdējiem. 21. aprīlī, pirmā Lieldienu dienā, firstu Līvenu negaidīti izsauca uz Liepāju, atsūtot speciālu lidmašīnu. Liepājā Līvenam “Frontes vienību pagaidu izpildkomiteja", kā tā sevi dēvēja, piedāvāja Latviešu pagaidu valdības vietā uzņemties valsts vadību diktātūras veidā, kurā bez viņa piedalītos viens latvietis un viens baltvācietis no frontes vienībām. Nepārzinādams stāvokli Liepājā un saprotot, ka tādā gadījumā viņam nāksies balstīties vienīgi uz Itn. Manteifeļa trieciena bataljona durkļiem un nelielu konservātīvo latviešu grupu, Līvens no piedāvājuma atteicās, izņemot gadījumu, ja tam piekristu arī latviešu vienību komandieris plkv. Balodis. Griežoties pie plkv. Baloža, Līvens saņēmis atbildi: “Esmu karavīrs un mana vieta ir frontē". Pēc plkv. Baloža atteikšanās firsts Līvens piedāvāja savus pakalpojumus būt par vidutāju starp landesvēru, Sabiedroto misijām un Ulmaņa valdības pārstāvjiem. No Līvena Latvijā publicētām atmiņām izriet, ka viņš sevišķā cieņā turēja Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministru Dr. M. Valteru. Ģen. Golcs savās atmiņās “Meine Sendung in Finnland und im Baltikum" firsta Līvena atteikšanos nosoda un pārmet mazdūšību.
16. maijā Līvena nodaļu no jauna ievirzīja frontē, un tā ieņēma savu iepriekšējo kaujas iecirkni Lielupes kreisā krastā, kā arī labo spārnu no Kalnciema placdarma, no Klīves pusmuižas līdz Odiņiem. 18. maijā lielinieki ievadīja plašākā mērā uzbrukumu, lai ieņemtu Sloku un Kalnciema placdarmu. Slokai uzbruka 1. Latv. strēlnieku pulks, bet 2. Latv. str. pulkam bija jāieņem Kalnciema placdarms. Cīņas šinī frontes rajonā ilga līdz 20. maijam un beidzās bez jebkādiem ienaidnieka panākumiem. Līvena nodaļas aizstāvēšanās iecirknī lieliniekiem izdevās atspiest mūsu aptures pie Grābām un Skudrām. No Kalnciema piesteigušās rezerves stāvokli atkal atjaunoja, kā arī atguva vienu zaudēto ložmetēju.
Beidzot 22. maijā sākās ilgi gaidītais uzbrukums Rīgai. Līvena nodaļa ietelpa plkv. Baloža kolonnā, kas sastāvēja no 1. latv. bataljona, Eilenburga bat., Lēves haubiču baterijas, Emkes pusbaterijas un Drachenfelsa jātnieku eskadrona. Kolonnai kustība bija jāsāk no Lielciema pl. 04.30 un, virzoties pa Kalnciema-Rīgas lielceļu, jāatspiež ienaidnieks un jāturpina tā vajāšana starp Maztīreļa purvu un Babītes ezeru. Līvena nod. bija jāseko kolonnai kā rezervei. Laužot ienaidnieka pretestību, kolonna ap pusdienas laiku sasniedza Dzilnas, kur tai deva atpūtu. Dzilnās saņēma maj. Fiečera pavēli Eilenburga bataljonam un Līvena nodaļai doties uz Rīgu pa Kalnciema lielceļu, bet latviešu I bataljonam doties caur Piņķiem uz Babītes staciju un pēc kpt. Pūriņa kolonnas ierašanās kopīgi doties uz Rīgu. Pēdējai kolonnai bija uzdevums uzbrukt starp Babītes ezeru un jūru. Līvena bataljons, virzoties aiz Eilenburga bataljona, sasniedza Pārdaugavu ap pl. 18. Virzoties slēgtā ierindā un dziedot krievu dziesmas, Rīgas iedzīvotāji to it sevišķi jūsmīgi apsveica.
Nodaļai bija uzdots iztīrīt no lielinieku atliekām pilsētas ziemeļu daļu un Meža parku, šeit nodaļai gandrīz iznāca bruņota sadursme ar vācu Dzelzdivīzijas karavīriem. Viņi par katru cenu gribēja piekļūt pie “Valdsieschena" brūža un pilsētas saldētavas. No sākuma ar labu, bet vēlāk ar varu. Lai novērstu bruņotu sadursmi, Līvens devās pie maj. Flečera. Laimīgā kārtā tanī laikā Flečera štābā bija ieradies arī Dzelzdivīzijas komandieris maj. Bišofs, un firstam Līvenam izdevās novērst iespējamu bruņoto sadursmi un tā saglabāt abu noliktavu krājumus. Nākošā dienā Līvena nodaļai bija uzdots iztīrīt no ienaidnieka. Daugavas labo krastu līdz tās ietekai jūrā un ieņemt Daugavgrīvas cietoksni. Šo uzdevumu nodaļa veica, nesastopot ienaidnieka pretestību, un atgriezās ar lielu gūstekņu skaitu, kara trofejām un vienu bruņoto vilcienu. Vilcienu pārdēvēja “Rosija" un tas vltn. Meiera vadībā vēlāk piedalījās cīņās pie Ļeņingradas (toreiz - Petrograda).
25. maijā Līvena nodaļa saņēma pavēli iziet no Mīlgrāvja un, apejot Ķīšu un Baltezeru, no ziemeļiem pārķert Vidzemes šoseju pie Ropažiem, sabojāt dzelzceļu un palikt līdz mūsu no Juglas uzbrūkošās vienības pienāks pie Ropažiem. Šīs operācijas nolūks bija atvieglināt mūsu spēkiem, kam bija jāuzbrūk Vidzemes šosejas virzienā, pārvarēt Juglas šaurumu, kura tiltus lielinieki bija sabojājuši un turēja zem uguns. Līvena nodaļai norādītais gājiena virziens veda caur mežainu apvidu, un pats gājiena ceļš bija ļoti smilšains, purvainās vietās uzdambēts un klāts paliem, kas ievērojami samazināja kustības ātrumu.
Lai varētu ātrāk pārķert Vidzemes šoseju, firsts Līvens, būdams ļoti drošsirdīgs un kaujās vienmēr redzams priekšējo cīnītāju vidū, arī šoreiz nodaļas eskadrona priekšgalā triecās uz Ropažiem. Pēkšņi kolonnas galvenie spēki, kas bija palikuši krietnu gabalu iepakaļ, izdzirdēja priekšl stipru kaujas troksni. Nodaļas ložmetēju rota, kas virzījās kolonnas galvā, pusskriešus metās uz priekšu. Nepārtraukti bija dzirdami kliedzieni: “Netaupiet zirgus!" Kad ložmetēju rota piesteidzās eskadronam, kauja jau bija beigusies, un rotai atklājās bēdīgs skats. Uz ceļa un abpus tam nekārtībā gulēja nošautie zirgi un pamestie ieroči. Arī eskadrona cilvēku zaudējumi bija smagi. Bijām zaudējuši 2 kritušus un 14 ievainotos. Viens no kritušiem bija eskadrona komandieris, rotmistrs Rodkevics, un starp ievainotiem firsts Līvens un viņa adjutants vltn. Zeiberlichs. Laikam nebija neviena, kam acis nebūtu valgas, kad, nostājušies ceļa malā, palaida garām uz ložmetēju ratiem noguldīto, smagi ievainoto firstu. Mums likās, ka mēs pēdējo reizi sveicam savu ārkārtīgi cienīto un iemīļoto komandieri. Izrādījās, ka eskadrons '"mežainā apvidū ar vienīgo šauro gājiena ceļu bija spiests virzīties samērā slēgtā ierindā. Tuvojoties meļa izejai iepretim Aldera muižai (Mazā Baltezera ziemeļu krastā), kolonna pēkšņi atdūrās pret ienaidnieka spēcīgu šauteņu un ložmetēju uguni. Pārsteidzošais uguns brāziens izraisīja eskadronā apjukumu, jo uzdambētais šaurais meļa ceļš ienaidniekam bija labi saredzams, un purvainais, mežainais apvidus abpus ceļam kavēja eskadrona izvēršanu kaujai. Mēģinot novērst apjukumu, krita eskadrona komandieris un ievainoja firstu un viņa adjutantu. Stāvokli glāba eskadronam piedalītās baterijas 2 lielgabali, kas ar tiešo tēmēšanu tūdaļ atklāja uguni un piespieda ienaidnieku atstāt Aldaru muižu. Kaujas beigās piesteidzās arī plkv. Baloža brigādes 3. eskadrons. Pēc sakārtošanās Līvena nodaļa turpināja bez lielākiem traucējumiem kustību uz Ropažiem, kurus tā sasniedza vēlā vakarā, vienlaicīgi ar Eilenburga bat. vienībām, kas uzbruka no Rīgas.
Nākošā dienā nodaļa, saskaņā ar saņemto pavēli, devās atpakaļ uz Rīgu un novietojās Juglas apkārtnē. Bija beigusies Līvena nodaļas līdzdalība Latvijas atbrīvošanas cīņās. Nodaļas turpmākā kaujas darbība jau norisinājās krievu ziemeļrietumu ģenerāļa Judeniča armijā.
Pēc Rīgas ieņemšanas firsta Līvena nodaļa, pateicoties lielam brīvprātīgo pieplūdumam, spotāni izvērtās par ievērojamu karaspēka vienību, sastāvošu no 3 kājnieku bataljoniem, 1 smagās ložmetēju rotas, 1 kājniekota jātnieku diviziona, 1 jātnieku eskadrona (100 zirgu), 1 vieglas art. un 1 haubiču baterijas, 1 bruņota vilciena un 1 aviācijas nodaļas (3 lidmašīnas). Bez šīm kaujas vienībām formējās arī 2 papildu rotas un kadri vienam dzelzceļu apsardzības bataljonam un 1 dzelzceļu ekspluatācijas brigādei. Vienības formējās Rīgā un Jelgavā. Maija otrā pusē nodaļa sāka saņemt arī Vācijā un Polijā savervētos brīvprātīgos.
29. maijā maj. Flečers pavēlēja uzbraukumu atlikušās Latvijas territorijas atbrīvošanai no lieliniekiem. Uzbrukumam bija jānotiek 3 kolonnās. Vidējā kolonnā ritmeistera fon Jena vadībā bez landesvēra vienībām bija ietilpināta arī viena Līvena kājnieku rota. Kolonnai bija jāuzbrūk Vidzemes šosejas virzienā. Kolonna virzīšanos sāka 1. jūnijā un 2. jūnija vakarā bez starpgadījumiem sasniedza Ieriķus. Turpinot virzīšanos nākošās dienas agrā rītā, kolonna pēc apm. 5 km gājiena bija spiesta pie Melturiem apstāties, jo gājiena apsardzības vienības bija sastapušas igauņu priekšējās vienības.
Ap pusdienas laiku Līvena rotas komandieri kpt. Galaktionovu izsauca kolonas galvā. Tur viņu sagaidīja ritmeisters Goldfelds kā arī viens latviešu un viens igauņu virsnieks. Latviešu virsnieks esot griezies pie Galaktionova ar jautājumu, vai viņš esot krievu rotas komandieris. Saņēmis apstiprinošu atbildi, latviešu virsnieks teicis: “Jūs, krievi, varat turpināt gājienu, bet vāciešus mēs tālāk nelaidīsim. Ja viņi spers kaut vienu soli, mēs atklāsim uguni". Šī saruna Galaktionovu bija ievirzījusi neērtā stāvoklī kā rīkoties, ja izceltos bruņota sadursme ar igauņiem. Laimīgā kārtā pienāca pavēle kolonnai atgriezties Ieriķos. Starplaikā leriķu stacijā bija ieradies igauņu bruņotais vilciens. Pēdējie esot izbrīnā jautājuši: “Kā jūs varat būt krievi, ja jums vācu uniformas?" Igauņu vilciens drīz atkal aizbrauca. Nākošā dienā plk. 12 Galaktionovam bija jāierodas komandieru apspriedē ritmeistera fon Jena komandpunktā. Apspriedē piedalījās arī maj. Flečers. Pēc apspriedes Flečers Galaktionovam divatā jautājis, vai viņa rota aktīvi piedalīsies bruņotas sadursmes gadījumā ar igauņiem? Saņēmis noraidošu atbildi, Flečers vēl jautājis, vai rota uzņemtos apsargāt dzelzceļu? Uz to Galaktionovs atbildējis: “Pret lieliniekiem - jā." Tanī pašā vakarā rota saņēma pavēli atgriezties Rīgā, kur tā pēc nepārtraukta nakts pārgājiena stiprā lietū ieradās savā iepriekšējā novietojumā Juglā 5. jūnija pēcpusdienā.
Šim pirmajam zemessargu virsstāba mēģinājumam iesaistīt Līvena nodaļu bruņotā sadursmē ar igauņiem drīz sekoja otrs. Pēc firsta Līvena ievainošanas 24. maijā nodaļas vadību pārņēma kpt. (vēlākais plkv.) Didorovs. 9. jūnijā kpt. Didorovs saņēma zemessargu virsstāba pavēli nekavējoties ar nodaļu doties uz Cēsu rajonu ar uzdevumu iztīrīt no lieliniekiem iecirkni rietumos no Cēsīm starp landesvēra vienībām un plkv. Baloža brigādes kreiso spārnu. Didorovs tūdaļ aizrādīja zemessargu virsstābam, ka pēc plkv. Baloža informācijas norādītajā rajonā lielinieku spēku vairs neesot, bet gan igauņu un latviešu vienības. Nevērojot Didorova aizrādījumus, zemessargu virsstābs pavēli uzturēja spēkā. Vispirms tomēr kpt. Didorovs apmeklēja smagi ievainoto firstu Līvenu slimnīcā un saņēma noteiktu norādījumu bruņotas sadursmes gadījumā starp landesvēru un igauņiem atteikties no bruņotas līdzdalības un saskaņot darbību ar plkv. Balodi. Šo firsta lēmumu Didorovs paziņoja arī zemessargu virsstābam aizrādot ka, sastopot igauņus, viņš savu pienākumu pildīs tik, ka štābam ziņos par igauņu kustībām viņa iecirknī. Par šādu kpt. Didorova nostāju zemessargu virsstābs gribēja viņu atcelt no nodaļas vadības, bet atdūrās pret firsta Līvena stingru pretestību.
Lai izbēgtu no jebkādas nejaušības, sastopoties ar igauņiem, kpt. Didorovs norīkoja tālu izlūkošanu gājiena kolonnas priekšā. Ar šādu rīcību viņš bija panācis savlaicīgu sakaru uzņemšanu ar igauņiem, vienojoties par 3 km platas neitrālas joslas nospraušanu starp Līvena un igauņu bruņotiem spēkiem. Līvena nodaļa ieņēma apsardzības iecirkni no plkv. Baloža brigādes kreisā spārna pie Dzērbenes līdz Veismaņiem (6 km austrumos no Cēsīm). Nodaļai atrodoties Cēsu rajonā, to vairākkārt apmeklēja pārstāvji no zemessargu virsstāba un mēģināja pierunāt aktīvai darbībai bruņotas sadursmes gadījumā ar igauņiem. Galvenā motivācija bija: starp igauņiem un lieliniekiem neesot sevišķas starpības, jo arī igauņi sekvestrējot zemes īpašumus. Vispārējais politiskais stāvoklis ar katru dienu tapa saspīlētāks. Klīda dažādas baumas.
18. jūnijā kpt. Didorovs apmeklēja bataljonu un paziņoja, ka panākta Līvena nodaļas nomaiņa nākošā dienā un to pārvietos uz Liepāju garnizona dienesta pagaidu pildīšanai. Vienlaicīgi Didorovs iepazīstināja ar jauniecelto bataljona komandieri plkv. Janovič-Kanepu. Pēdējais bija līveniešiem nepazīstams, un jau no viņa pirmajām izrīcībām bija izjūtama naidīga nostāja pret vāciešiem. Nesagaidījuši 19. jūnijā apsolīto nomaiņu, līvenieši 20. jūnija rītā jau sāka patvaļīgi atstāt apsardzības iecirkni, kad ieradās nomaiņa - vācu Michaelis nodaļa. Pēc nomaiņas līvenieši devās uz leriķiem, kur kāpa vilcienā un caur Rīgu aizbrauca uz Liepāju. Liepājā bataljons ieradās 22.-23. jūnija naktī.
Brīvās pasaules latviešu presē un sabiedrībā dažkārt izteiktas domas, kas nosoda ģen. Baloža nostāju kritiskajās 1919. g. jūnija dienās. Pēc manas pārliecības, ģen. Balodis savādāk rīkoties nedrīkstēja, ņemot vērā tā brīža nenoteikto vispārējo stāvokli, kā arī no militāra viedokļa, kādā tanī brīdī atradās ģen. Balodim pakļautās latviešu vienības, no kurām skaitliskā ziņā liela daļa atradās tālu aizmugurē, apmācībā Rīgā un Jelgavā, un bez tam bija vāji apbruņota, lai sekmīgi varētu cīnīties pret ģen. Golca labi apbruņoto pārspēku. Toreizējie apstākļi prasīja no ģen. Baloža lielu apdomību un atbildības drosmi. Tiekoties ar maniem toreizējiem draugiem un bijušiem skolas biedriem kalpakiešiem, varu apliecināt, ka ģen. Balodim padotie karavīri viņa ieņemto stāvokli pilnā mērā atbalstīja. Pārmetumi par ģenerāļa toreizējo rīcību ir nevietā. Ir viegli spriest un kritizēt ģen. Balodi, kad Cēsu kauju iznākums zināms, bet mēs .nezinām, kāds būtu bijis rezultāts, ja uzvara nebūtu gūta un ģen. Baloža rīcība būtu bijusi citāda.
Bez Līvena nodaļas I bataljona uz Liepāju pārvietoja arī 111 bat., smago ložmetēju rotu un vieglās art. bateriju. Līvena vienības bija izvietotas vecpilsētas centrā. Liepājas iedzīvotāji, kas kopš 1915. g. pavasara bija nepārtraukti cietuši vācu okupācijas slogu un pēc vācu karaspēka izvākšanās no pilsētas baidījās no iespējamām pūļa nekārtībām un laupīšanām, līveniešus jūsmīgi apsveica. Daudzi pilsētas nami bija greznojušies ar cara Krievijas karogiem. Cēsu kaujām sākoties, sabiedroto (antantes) misiju vadītājs Baltijā ģen. Itn. Gofs (Sir Hubert Gough) bija pavēlējis visām vācu karaspēka vienībām līdz 22. jūnijam atstāt Liepājas pilsētu. Latviešiem tanī laikā sava karaspēka Liepājā nebija. Latviešu vienības no Liepājas bija izraidījis ģen. Gofs maija beigās, Liepājas garnizona priekšnieka pienākumus pārņēma plkv. JanovičsKaneps.
Jau pirmajās dienās pēc ierašanās Liepājā jūtami izpaudās plkv. JanovičaKanepa angļiem izdabīgā rīcība. 26. jūnijā pulkvedis pavēlēja norīkot goda sardzi vācu okupācijas laikā pie Kūrmājas celtā pieminekļa nojaukšanas ceremonijā, kas notika sabiedroto misiju pārstāvju klātienē. Plkv. Janovičs-Kaneps arī norīkoja goda sardzi Latvijas pagaidu valdības locekļu sagaidīšanai, kad tie 27. jūnijā nokāpa no kuģa “Saratov" Liepājas ostā. Šāda plkv. Janoviča-Kanepa rīcība nebija savienojama ar firsta Līvena deklarēto neitralitātes ievērošanu Baltijas valstu iekšējā dzīvē. Pārsteidza arī pulkveža 27. jūnija paziņojums viņa štābā sapulcētiem vienību komandieriem, ka nodaļa turpmāk vairs nesaņems vācu atbalstu, bet tiks angļu apgādāta. Nākošā dienā viņš pat saaicināja uz apspriedi Liepājas drēbniekus, lai šūtu jaunus ietērpus nodaļai. Pēc tam nāca paziņojums, ka formas tērpu šūšana izmaksā dārgi, un nodaļu formas ar tērpiem apgādās angļi. Bet tā kā angļiem Liepājā nekādas apgādes iestādes, izņemot dažus kaujas kuģus Liepājas reidā, nebija, tad arī nodaļas pa uzturēšanās laiku Liepājā no viņiem apgādi nesaņēma. Uzturu nodaļa saņēma no latviešu iestādēm un tas bija trūcīgāks par iepriekš saņemto. Arī atalgojumu saņēma ar lielu nokavēšanos un latviešu naudā, ko vietējā tirgū tanī brīdī nelabprāt ņēma pretī. Viss tas karavīros izraisīja neapmierinātību.
Jūnija beigās Liepājā pa jūras ceļu ieradās latviešu Ziemeļbrigādes 3. Siguldas kājn. pulks ģen. Dankera vadībā. Ar tā ierašanos līveniešu attieksmes ar latviešiem, kas pirms tam bija teicamas, sāka kļūt daudz nelāgākas. Bija dzirdams: “Ko jūs šeit meklējat? Taisieties prom! Jūsu vieta frontē, bet nevis šeit, padarot Liepāju par krievu pilsētu."
Galīgi negaidot, līvenieši 9. jūlijā saņēma pavēli sagatavoties pārvietošanai nākošā dienā pa jūras ceļu uz krievu ģen. Judeniča Ziemeļrietumu armiju. Tā kā pārvietošanai paredzētais tvaikonis “Princess Marguerite" bija pasažieru kuģis un nespēja uzņemt smagos ieročus un zirgus, bija pavēlēts tos atstāt Liepājā. Sī pavēle izraisīja lielu satraukumu līveniešos. Notika trokšņaina virsnieku sapulce, lai izlemtu, vai paklausīt pavēlei, vai atteikties no pārvietošanas. Beidzot ņēma virsroku ieskats, ka līvenieši nav lielinieki, kas neklausa pavēlēm, bet kaujas pavēlei ir jāklausa, bet ar vienu noteikumu - nebraukt bez ieročiem. Šo kategorisko prasību angļi beidzot ievēroja, atļaujot smagai ložmetēju rotai, art. baterijai un jātniekiem palikt Liepājā līdz ieradīsies attiecīgs transportkuģis. 10. jūlijā ap pusdienas laiku Līvena lun 111 bataljona strēlnieku rotas atstāja Liepājas ostu.
Kad nākošā dienā Liepājā ieradās firsta Līvena vietnieks kapt. Didorovs, pēdējais par tīveniešu aizbraukšanu bija ārkārtīgi sašutis. Izrādījās, ka plkv. Janoviča-Kanepa izrīcības notikušas bez sazināšanās ar firstu Līvenu. Ar I bataljona aizbraukšanu, kas komplektējās no nodaļas sākotnējiem cīnītājiem un skaitliskā ziņā bija lielākais (apm. 800 vīri), nodaļa bija zaudējusi savu pamatkodolu. Liels skaits brīvprātīgo, kas bija iestājušies nodaļā pēc Rīgas ieņemšanas, uzzinājuši par nodaļas pārvietošanu, no tās izstājās un vai nu pārgāja uz latviešu vienībām, vai arī iestājās plkv. Bermonta un plkv. Vergoliča karaspēka daļās, kas formējās Jelgavā 'un Šauļos.
19/20. jūlija naktī arī Liepājā palikušās Līvena vienības ar transporta tvaikoni “Holsatia" atstāja Liepājas ostu. Vēlāk sekoja arī pārējās Līvena vienības, kas formējās Rīgā un Jelgavā.
Notikumus Latvijā, kas saistīti ar firsta Līvena nodomu izveidot lielāku krievu karaspēka vienību pretlielinieciskai cīņai, first Līvens attēlojis savās 1929. g. Latvijā publicētās atmiņās. 1919. g. aprīļa otrā pusē firsts Līvens, izmantodams Līvena nodaļas izvilkšanu no frontes līnijām atpūtai Līvbērzes rajonā, aizbrauca uz Berlīni, lai nokārtotu papildinājumu saņemšanu savai vienībai. Berlīnē viņš sastapa krievu kolonistus sašķeltus savstarpējos strīdos. Uzsverot, ka toreizējos apstākļos partiju un uzskatu domstarpībām nav vietas, bet visa uzmanība pievēršama pretlielinieciskai cīņai, firstam Līvenam ar Krievijas Sarkanā krusta pārstāvja ģen. Patocka un senātora Belharda palīdzību izdevās krievu koporganizāciju, kā arī sarunās ar rietumu sabiedroto militāriem un vācu ģenerālštāba pārstāvjiem nokārtot brīvprātīgo vervēšanu. Militāro lietu kārtošanu uzticēja ģen. Patockim, kamēr senators Belhards uzņēmās kārtot vervēšanas akciju. Pēdējā lietpratīgās un enerģiskās rīcības dēļ jau maija beigās Latvijā sāka ierasties pirmie papildinājumi no Vācijas un Polijas.
Tai pašā laikā Jelgavā ieradās arī krievu pulkveži Bermonts un Vergoličs, kas uzsāka savu karaspēka vienību formēšanu. Plkv. Vergoličs savu vienību formēšanu drīz pēc tam pārcēla uz Šauļiem Lietuvā Bermonts savu formāciju nosauca grāfa Kellera vārdā. Visas trīs formācijas apvienoja vienā vienībā, t.s. krievu Rietumu korpusā firsta Līvena vadībā. Pēc saformēšanas bija paredzēts korpusu iekļaut ģen. Judeniča ziemeļrietumu armijā. Jau no paša sākuma bija izjūtama Bermonta nevēlēlēšanās pakļauties firstam Līvenam. Viņš prata iegūt ģen. Golca labvēlību un saņemt skaitliski lielākus papildinājumus, kā arī lielāku atalgojumu saviem karavīriem, kas savukārt izraisīja nepatiku pārējos karavīros. Sakarā ar jaunajiem apstākļiem Latvijā jūnija otrā pusē firsts Līvens, neatveseļojies no 24. maija smagā ievainojuma, izrakstījās no slimnīcas un, gulēdams uz nestāvām, 2. jūlijā ar motorlaivu devās uz Jelgavu, lai pārņemtu korpusa formēšanu. 12. jūlijā (pēc veca stila 29. jūnijā) pēc pareizticīgo dievkalpojumā sakarā ar sv. Pētera un Pāvila dienu notika parāde par godu Pāvilam Bermontam. Pēc parādes Bermonts rīkoja brokastis, kurās bija ielūgts arī ģen. Golcs. Pēc aculiecinieku nostāstiem Bermonts brokasta laikā paziņojis, ka viņa īstais vārds ir firsts Avalovs, un ģen. Golcs esot bijis pirmais, kas pacēlis glāzi viņam par godu.
Ar firsta Līvena ierašanos Jelgavā sākās korpusa straujais formēšanas darbs. Neskatoties uz šķēršļiem, kurus bieži senātoram Belhardam viņa vervēšanas darbā radīja sabiedroto misijas, kā arī dažādas vācu un pat krievu aprindas, ik nedēļu sāka ierasties 2 ešeloni brīvprātīgo. Polijā Līvena formācijā bija pieteikušies 15,000 brīvprātīgo. Arī vairāki augstāki vācu komandieri bija izteikuši vēlēšanos ar savām apbruņotām vienībām pārnākt Līvena dienestā. Firsts Līvens no šādiem piedāvājumiem atteicās, jo viņš bija ieskatos, ka Krievijas atbrīvošana no lieliniekiem jāizdara vienīgi ar krievu pašu spēkiem. Savās atmiņās firsts Līvens atzīst, ja viņš savās rindās būtu uzņēmis arī vāciešus un vācu lielrūpnieku piedāvāto financiālo pabalstu, viņš būtu varējis izveidot 200,000 lielu armiju.
Ievērojot latviešu un vācu attieksmju saspīlējumu pēc Cēsu kaujām, kā arī to, ka Vidzeme bija atbrīvota no lieliniekiem, firsts Līvens paredzēja korpusu pēc sakārtošanas kaujas gatavībā pārvietot Daugavas kreisā krastā uz Jēkabpils-Krustpils rajonu, balstoties uz Jelgavas-Kruspils dzelzceļu, un ciešā kopdarbībā ar Latvijas armijas labo spārnu uzbrukt ziemeļrietumu virzienā, lai atvieglinātu ziemeļrietumu armijai viņas grūto stāvokli. Būdams bez jebkādām ziņām no ģen. Judeniča, firsts Līvens nosūtīja uz Somiju, kur tanī laikā bija ģen. Judeniča štābs, 2 virsniekus, lai saņemtu ģenerāļa norādījumus.
Abi virsnieki vēl nebija atgriezušies no komandējuma, kad 9. jūlijā no Rīgas Jelgavā ieradās virsnieku delegācija: angļu plkv. Aleksanders (vēlākais 13. Tukuma kājn. pulka komandieris), majori Kīnens (Keenan) un Istons (Easton), kā arī bij. cara armijas 5. Aleksandriskā huzāru pulka rotmistrs Breis, un nodeva firstam Līvenam ģen. Judeniča pavēli nekavējoties atbrīvot korpusu no germanofiliem elementiem un to pārvietot uz Narvu ziemeļrietumu armijas rīcībā. Pavēle nāca pilnīgi negaidīti, jo korpuss, kas tikai nesen sāka formēties, vēl nebija gatavs kaujas darbībai. Vienīgā vienība, ko varēja uzskatīt par kaujas spējīgu, bija firsta Līvena formācija. Lai gan Līvena vienībās neviena vācu karavīra nebija, priekšdarbi vienību celšanai prasīja vismaz 10 dienas. Vienības bija novietojumā izkaisītas: I un 111. btl., smagā ložmetēju rota un vieglā art. baterija - Liepājā; formācijas štābs plkv. Didorova vadībā, haubiču baterija, kājniekotais jātnieku divizions, jātnieku eakadrons un 2 papildu rotas - Jelgavā; II btl. pildīja sardžu dienestu Rīgā.
Vēl lielāku pārsteigumu nekā pārvietošanas pavēle sagādāja nākošā dienā saņemtā ziņa, ka Līvena formācijas! un 111 bat. kājnieku vienības jau atrodas jūrā un ir ceļā uz ziemeļrietumu armiju. Pārvietošanas pavēle bija nākusi no sabiedroto misiju vadītāja ģen. Itn. Gofa. Šo steigu firsts Līvens izskaidro ar Gofa vēlēšanos pēc iespējas ātrāk atbrīvot Liepāju no krievu karaspēka, kas saņēma vācu atbalstu. Plkv. Janoviča-Kanepa personā Gofs bija atradis pakalpīgu personu. Ar savām aizmuguriskām izrīcībām plkv. JanovičsKaneps bija cerējis ar angļu atbalstu izveidot savu, no firsta Līvena neatkarīgu karaspēka vienību.
Plkv. Bermonts un Vergoličs atteicās paklausīt ģen. Judeniča pavēlei. Viņi pieprasīja angļu garantijas, ka arī turpmāk saņems to pašu apgādi un atalgojumu, ko saņēma no vāciešiem. Angļu misija šādas garantijas nedeva.
Sakarā ar abu pulkvežu atteikšanos paklausīt ģen. Judeniča pavēlei firsts Līvens, lai labāk varētu kārtot savas formācijas pārvietošanu, pārcēlās ar korpusa štābu uz Rīgu. Pirms Jelgavas atstāšanas firstam Līvenam bija garāka saruna ar Bermontu. Līvens Bermontam ieteicis krievu karaspēku Kurzemē iesaistīt tikai Daugavpils frontē, un tas nekādā ziņā nebūtu virzāms caur Rīgu pievienošanai ziemeļrietumu armijai. Līvena apsvērumiem Bermonts piekritis un ne tikvien solījis nevirzīt savu karaspēku caur Rīgu, bet arī solījis pēc ierašanās ziemeļrietumu armijā atkal pakļauties firstam. Arī ģen. Golcs atvadu vizītē firstam pārliecību, ka Kurzemē esošais krievu karaspēks savlaicīgi tiks iesaistīts frontē ziemeļrietumu labajā spārnā.
Pēc korpusa štāba pārcelšanas uz Rīgu firsta Līvena darbība norisinājās ciešā kopdarbībā ar angļu misiju. Cik neapdomāta bija steidzīgā korpusa pārcelšana uz ziemeļrietumu armiju pierāda, ka nekas nebija iepriekš nokārtots šādai pārvietošanai. Vācieši gan izsniedza aizbraucējiem viena mēneša algu uz priekšu, kā arī apgādāja vienības ar ieročiem un bagātu municijas krājumu, bet pārvietošanai bija vajadzīgs vēl daudz kas cits. Izpalīdzīgs firstam Līvenam šinī ziņā bija angļu ģenerālmajors Berts (Sir Alfred Burt). Viņš garantēja 800.000 cara rubļu aizdevumu atmaksu, ko Latvijas pagaidu valdība izsniedza firstam Līvenam. Gen.maj. Berts arī parūpējās par lauku virtuvju izsniegšanu aizdevuma kārtā no Latvijas armijas krājumiem aizbraucēju pēdējām vienībām, kurām tādu nebija.
Arī ģen. Itn. Gofa izturēšanās pret Līvenu bija ļoti korrekta un pieklājīga. Viņš firstu, kura ievainojums vēl traucēja kustības, apmeklēja viņa dzīvoklī. Bet par spīti ģen. Itn. Gofa laipnībai viņš uz firstu bija atstājis neuzticama cilvēka iespaidu. Kā vēlāk arī izrādījās, Gofs bija liels pretinieks vācu-krievu sadarbībai pretlielinieciskā cīņā.
Jelgavā novietoto Līvena vienību pārvešanai bija nepieciešami 6 dzelzceļa ešeloni. Rīgā novietotais II bataljons un korpusa štābs, kā arī pats firsts Līvens atstāja Rīgu ar tvaikoni ~Princess Marguerite" 28. jūlijā. Ar šo dienu arī izbeidzās firsta Līvena aktivitāte Latvijā.

Arturs Silgailis. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp.