1570. g. jūnijā pēc Mītavas (mūsd. Jelgavas) landtāga slēgšanas Kurzemes hercogs Gothards apkopoja atsevišķā tekstā luteriskās Baznīcas organizācijas izveides un kristīgās morāles ieviešanas svarīgākos uzdevumus, nosaucot to par “Baznīcas reformāciju”. Likumi noteica mācītāju iecelšanas un baznīcu vizitācijas kārtību, dievkalpojumu saturu, baznīcas ceremonijas utt. Īpaša uzmanība tika pievērsta darbam nevācu draudzēs. Par vienu no jaundibinātās Baznīcas uzdevumiem tika pasludināta cīņa ar iedzīvotāju, īpaši nevācu, pagāniskajām paražām (heidnische Abgotterey), uz kurām katoļu Baznīca bija raudzījusies visai iecietīgi. Tā, mācītajiem bija jāraugās, lai zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu veļu mielošanu (Dwessel Meley). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.
Cita starpā hercogs aicināja izskaust „nevācu iedzīvotāju vidū izplatījušos apkaunojošo nepateicību pret veciem un slimiem cilvēkiem” un panākt, lai zemnieki uzņemtos rūpes par saviem nespējīgajiem ģimenes locekļiem. Atsevišķa nodaļa bija veltīta zemnieku laulībām, īpaši vēršoties pret „velnišķīgo paražu” – līgavu zagšanu. Turpmāk par šādu rīcību pienācās nāves sods.
------
* LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.