Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

Nesen noskatījos divas mākslas filmas par (skolas vecuma) jauniešu vardarbību. Abas nedaudz līdzīgas, jo nelineāras, edipālas un nosacīti pedagoģiska rakstura. Vispirms

Confessions (Japāna, 2010)

Kuru noteikti varētu ieteikt tiem, kam tuvs (mūsdienu) japāņu kino un viņu dīvainības, vairāk psiholoģiskās, nevis kulturālās (tur nezkāpēc* skan Radiohead mūzika *iespējams, kā ilustrācija rietumu pasaules ietekmei uz šiem jauniešiem... bet šaubos). Pats storijs gan man likās pārāk psihopātisks, mazticams, un pat pievērsa nenopietnai kontemplācijai par tēmu, cik ļoti uzlecošās saules tauta bija vai nebija pelnījusi tās atombumbas, taču filmas veidotāji ir pacentušies ne pa jokam, tik ļoti, ka pēc pirmās grēksūdzes bija jāņem divu diennakšu garuma pauze, estētisko jutekļu pārsātinājums iestājas ātri un acis nogurst kaut vai no tā, ka visu laiku jālasa titri. Taču sižeta izspēle ir interesanta, pārliecinoša un kinematogrāfiskie risinājumi valdzinoši (kamēr nesāk atkārtoties), vietām pat ļoti skaisti. Morāle? Neesmu drošs (jāpadomā vēl par tām atombumbām, he he), bet kā mākslas darbs šis noteikti saņem ieskaiti, ar mīnusu (jo pieticība ir tikums)

We Need To Talk About Kevin (Lielbritānija/ASV, 2011)

Savukārt šis, daiļā dzimuma* režisores veikums uz visu dzirdēto/lasīto atsauksmju fona beigās tomēr lika vilties. Pirmkārt, tas izgāžas visos punktos, kuros augstāk apskatītais kino vinnē. Nelineārā uzbūve ātri noved neizpratnē, sižetiski arī šī filma ir veidota kā mozaīka, viens flešbeks pēc otra, taču tajā paliek milzīgi caurumi, kuri tā arī netiek aizpildīti līdz pašām beigām. Wtf? Otrkārt, centieni ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (krāsām, formām, mūziku utml.) paust galvenās varones pasaulē notiekošā emocionālos aspektus ir sasodīti uzkrītoši un pretenciozi, trūkst jebkādas subtilitātes, augstā mūsdienu māksla bļe, viss kā pēc grāmatas (filmu skolas, es domāju – kārtības labad, jāpiebilst, ka šis tiešām ir grāmatas ekranizējums, turklāt oriģināla autorei paticis), taču man nebūt nevajag, lai savu intersubjektīvo simbolismu man šitā bāztu acīs. *Tad jau tiešām labāk Džodija Fostere ar savu absurdo BEBRU un Melu Gibsonu :D bez nekāda caurspīdīguma (jo nav nekā, kam spīdēt cauri...) No otras puses, galvenie aktieri darbojas nevainojami, patiešām labs kāstings, un vairākas ainas ir asprātīgas un epohāli izklaidējošas. Morāles, šķiet, ir vēl mazāk kā Grēksūdzēs, patiesībā pat rodas aizdomas, ka šāda māksla ir kaitīga, jo vārda tiešā nozīmē bezjēdzīgu vardarbību parāda neitrālā gaismā un bez verbāliem komentāriem. Varbūt vajadzēja...

Nights in White Satin

^ Tāds ir pēdējās (pagaidām) skotu dueta Pumajaw plates nosaukums (man gribējās to kaut kur uzrakstīt Georgia šriftā). Kaut kad viņi spēlēja arī psihodēliskajā folkā ar drone elementiem, triphopā, džeznoirā, elektroklešā un citos nesliktos žanros, piemēram, jaunajā vilnī. Par maskām viņi saka tā: Tu nevari apmānīt nevienu Tu esi tāds pats kā visi

Es ne vienmēr dalos ar to pašu labāko, kam uzduros, bet ar interesantāko gan pacenšos (reizēm). Tā, lūk, jaunais NILE ir tas pats vecais, labi apnikušais brutālais desmetāls, šķiet, ar vēl mazāk atmosfērisko elementu nekā pierasts, toties vakar uzgāju kaut ko citu ar līdzīgu ievirzi, pie tam krietni oriģinālāku, proti, senās Ēģiptes inspirētu ebm/dark electro projektu PISCIDE (es ceru, ka tas attiecas uz zivīm) no Vācijas. Novilku, tā teikt, tikai koncepcijas dēļ, bet izrādījās pavisam neslikts, ar siev. vokālu, patīkamu vintage pieskaņu, mainīgiem ritmiem, melodijām, vietām pat orientālām, un tādiem episkiem skaņdarbu nosaukumiem kā Among Mummies, Seth’s Struggle, Schakalkopf Anubis, Hail To Thee, Osiris u.tml. Agrākie ieraksti gan viņiem, izskatās, ir par citām tēmām :(

Piedāvāju noklausīties 2 dziesmas vai nolādēt visu (192 kbps/96 MB)

Vēl par kukaiņiem, man nesen bija diskusija ar kādu jūtīgu dvēseli, kas principā nesit odus, bet tikai tā pagaiņā prom, jo neatbalsta ne vardarbību, ne dzīvnieku lietošanu uzturā tai skaitā (taisnības labad gan jābilst, ka ērču un kožu nogalināšanu viņa atzina par pieņemamu :) Lūk, kodes es neaiztieku, tie taču ir taureņi un man nav grūti katrā drēbju skapī iebāzt pa vaivariņu saišķim, ērces praktiski nesastopu un vispār uzskatu par karmas vēstnesēm, bet odu holokaustam gan vienmēr deg zaļā gaisma – manuprāt, argumentēti. Pirmkārt, ods ir parazīts un cilvēka kā sugas ienaidnieks, vienreiz padzēries asinis, tas spēj radīt vismaz 10 pēcnācējus, tāpēc tāda nogalināšana ir katra cilvēka pienākums pret pārējo cilvēci, bet, ja nu kāds vēlas piesaukt nogalināšanas karmu, piedāvāju tā vietā iedomāties, ka reinkarnācija patiešām pastāv, un, nogalinot odu, mēs palīdzam tā nožēlojamā posmkāja čaulā iemiesotajai dvēselei ātrāk pārdzimt jaunā ķermenī. Skaidrībai, tik jūtīgs odu jautājumā esmu, jo nesen atgriezos no zemākām Eiropas zemēm, kurās odi, pat ja ir, tad ļoti mazskaitlīgi un neparasti bikli. Vēl šajā sakarā es vienmēr atceros “slepeno” interviju ar I. Godmani, kurā tas netieši un necenzēti par latvānijas lauku tūrisma industrijas galveno grāvēju atzina tieši odus :))

Leukādijās konstatēju, ka Dionīss ir ne tikai alkohola, bet arī odu dievs, uz ko netieši norāda gan anagramma, gan paši odi. Parasti liekas, ka, lai glābtos no asinssūcējiem, jādodas turp, kur uzturas vairāk cilvēku, tādējādi proporcionāli samazinot iespēju tapt izvēlētam par donoru, taču šajā ballē tas nestrādāja, bija žēl vērot skatuves māksliniekus, jo tie atradās visizgaismotākajā vietā, tātad, praktiski uz upuraltāra. Tiesa, gan mūzika, gan pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publika (c) inese_tk ar neapskaužamu regularitāti dzina prom no skatuves, uz teltīm, apreibināties vai vazāties apkārt. Inokentijs Mārpls sāka spēlēt (dzirdams jau viss bija vismaz kilometra rādiusā) līdz ar tumsu, kuru sagaidījām uz nejauši izvēlētas sērītes pie Raunas svētupes, taču spēlēja ilgi un ar pieklājīgu atdevi (odiem). TESA dalībnieki bija manāmi spiesti izturēties daudz aktīvāk par publiku, jo odi acīmredzot mīl ne tikai lauku disko gaismas, bet arī drounu. 9. Apvārsni vispār gribējām, bet nesagaidījām. Vēl uzstājās visādi nepazīstami Mandarīns Music Project, Elīnas un Lāsmas, kā arī sauja citu vietējo spēlmaņu, mēs uzspēlējām pļavas vidū izvilktās klavieres Sarkanais Oktobris, vakarā un no rīta gājām peldēties, bet dzīvojām zem liepām blakus tautas dzejnieka kapam. Diemžēl Latvijas Dzelzceļš bija liedzis pieeju smukajam tiltam ar arkām, visapkārt uzbērumam uzceļot žogu, un uzstādījis uzkrītošas novērošanas kameras. Savulaik tur, blakus sliedēm manai māsai bija geokešs. Vēl pamanīju, ka tradicionālajā peldvietā Gauja kļuvusi krietni straujāka un dziļāka (pāri galvai) nekā parasti, bet tas skaidrojams ar to, ka agrākajos gados pasākums notika vēlāk, apmēram jūlijā vidū. Viss plūst un mainās. Satiku sen neredzētu kursabiedreni, kura dzīvo Meksikā, jo tur viņas bērnam maģiskā kārtā pārgāja epilepsija. Karma, viņa teica

Sāku skatīties Hatfields & McCoys (2012), Kanādas un Kevina Kostnera take on vēsturisku divu ģimeņu konfliktu XIX. gadsimta ASV dienvidos, kuram ļoti līdzīgu aprakstīja Marks Tvens Haklberijā Finā. Trīs normālas filmas garuma sērijas, izskatās episki. Treileris

Palikt bez sava laptopa ir kā uz nenoteiktu laiku zaudēt darbavietu, tikai vietu, piemēram, kabinetu vai biroju, nākas, piemēram, strādāt no mašīnas, aizņemties citus, svešus vai dzīvoties vecos kabinetos, kuri jau vairs neatbilst pierastajām prasībām, tur, vienā nav ūdens vai kafijas automāts, otrā visas durvis veras uz iekšpusi, trešajā aiz loga garlaicīga pelēka siena, citā skan debila radio stacija, salūzušas žalūzijas un visi plaukti piegrūsti ar pašpalīdzības literatūru. Vakar gan man neviltoti un pārliecinoši apsolīja kabinetu salabot, un visu biroja tehniku piedevām, starp citu, arī Jānis, kurš spējot salabot pilnīgi visu. Jāņi vispār, tā mēdz būt manta. Tagad gan jūtos ieblogojis par veselu nedēļu uz priekšu, saku galvaspilsētai atā un čau, zb, kas līgatnē, dodos atpakaļ Vidzemes augstienē, jau vakar tiku līdz Langstiņiem, kur nebija gandrīz nekā no solītā, bet skanēja daudz Coja mūzikas (Jānin ļoti patīk) un sešu cilvēku lokā tika notiesātas sešas butes, nākamais mērķis ir Cēsis jeb kādi 10 km no tām uz Valmieras pusi, dzejnieka un akmeņkaļa Eduarda Treimaņa-Zvārguļa memoriālās mājas, zeme, kuru viņš savulaik iegādājies kopā ar Veidenbauma brāli Kārli vietā, kur Gaujā ietek Rauna un ir tas gauži fotogēniskais dzelzceļa tilts ar augstajām akmens arkām (kapi1kaps arī ir). Jau trešo reizi (izlaižot pa vienam gadam) apmeklēšu savādo pasākumu Leukadionīsa Planetārijs, kurš šogad acīmredzami pretendē uz vēl nebijušiem apgriezieniem, solot tādus vārdus kā Inokentijs Mārpls, TESA un 9Horizon. Ceru, ka tas pozitīvi dažādos tur iepriekš sastopamo publiku, kura nevienā no manas klātbūtnes reizēm nav pārsniegusi 50 or so cilvēku skaitu, tātad festivāls draudzīgs un pieticīgs, bez apsardzes un ierobežojumiem, nedaudz atgādina lauku zaļumballes blūzroka versiju, tāpēc interesanti, kā tur ierakstīsies augstākminētie mākslinieki :D Ieeja, man liekas, tur neko nemaksā, bet vēlams apsveikt namatēvu, kura jubilejas svinības tās pie viena ir

Tarsems Sings, a whore in love with the industry vai tamlīdzīgi, kā viņš pats sevi raksturo, mazais indiešu rakaris, kura pirmais vispārēju ievērību ieguvušais režijas darbs, izrādās, ir R.E.M. dziesmas Losing My Religion videoklips (1991), kaut kad salīdzinoši nesen pie manis nopelnīja mazu mentālo medāli un atzinības rakstu ar mitoloģisko grāvēju Immortals (2011), kā arī ārkārtīgi vizuālo 2006. gada sapņu filmu The Fall. Izskatās, ka šīgada otro lielo pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ekranizāciju viņš apzināti veidojis kā Bolivudas kaverversiju ar ekstravagantiem papildefektiem, kas pārsteidzošā kārtā, vismaz subjektīvi strādāja i mean, tās ermoņiku kājas un šamaniskā aizspogulija, teiksim... Tas, kas noteikti nestrādāja, bija patoloģiskā vēlme izpatikt pilnīgi visām humora izjūtām, pārspīlētā pašironija un patosu acumirklīgi nokaujošas, liekas un banālas frāzes, kas pamazām, bet ar apskaužamu centību kā alkatīgi tauriņu kāpuri nograuza visas lapas tikko uzplaukušā ābeļdārzā. Toties pieļauju, ka vienam vai otram pasaku filmu un tajās biežāk figurējošo tēlu cienītājiem varētu tikt sniegta iespēja atgūties pēc kādas Gredzenu Pavēlnieka un Troņu Spēles ekranizāciju radītas traumas. Es rakstu tik sarežģīti, jo tas ir nevājais spoileris patiesībā, bet ko tad es vispār vēl varu te vairāk sabojāt. Medus jau arī nebūt nebija maz tajā darvā, un pilnīgi iespējams, ka vienkārši neesmu skatījies pietiekami daudz Bolivudas kino (vispār neesmu) un kaut ko kulturāli nenolasu. Atgādinu, ka Snow White and the Huntsman, manuprāt, nebija ne vainas, bet Snow White: A Tale of Terror ar Sigurniju Vīveri Džūlijas Robertsas vietā no 1997. ir un paliek nepārspēta :*

( Smieklīgs spoileris (6x gif) )

2,5/5

Īstenībā vakardienas jūtūbam uzdūros, meklējot angliskos titrus norvēģu režisora Jensa Liena filmai Sønner av Norge (2011). Meklējumi beidzās neveiksmīgi, bet pašu filmu biju novilcis, jo atrados vēl svaigā iespaidā pēc vienu vakaru atpakaļ noskatītā šī režisora iepriekšējā pilnmetrāžas darba Den brysomme mannen (2006). Apzinos, protams, ka iespaids ir ne mazāk scenārista nopelns, bet tieši tāpēc meklēju kaut ko formāli pretēju no radniecīga avota, kas kalpotu kā atsvars uzņemtajai virtuālā eksistenciālisma devai. Filmas protagonists Andreas ierodas savādā pilsētā, kurā nav iespējams nomirt, taču nekam nav garšas, visi šķiet aizdomīgi apmierināti, bet vienlaicīgi atsvešināti un bezpersoniski. Andreas neatceras, kā turp nokļuvis, un no pilsētas nav iespējams izkļūt, tāpēc izeju nākas meklēt citur... Atklāti daudzslāņaina šī alegorija pēc labākajiem Ziemeļeiropas ironiski depresīvā kino paraugiem, iespējams, nemaz necenšas pateikt neko jaunu, tajā netrūkst distopisku elementu, kas jau kaut kur manīti, piemēram, Kafkas Procesā, Brave New World, Du Levande, Wristcutters: A Love Story, Fight Club utml. bet to, ko parāda, dara hipnotizējoši, iespaidīgi (metro aina ir vnk aaaaaa, skaisti un nekro), ieturēti un Grīga mūzikas pavadījumā. Iesaku. Šeit ir labs torents

Medieval Helpdesk

Vēl es šodien 50 minūtes gaidīju, kamēr man izraus gudrības zobu, naturāli sēdēju gaitenī un gaidīju, visapkārt vienas pensionāres, aiz sienas kaut ko urbj, atnācu laikā, pagaidīju tāpat, grāmatas līdzi nebija, izlasīju visu cibu, cik bija telefonā, tad iesnaudos, attapos, sadusmojos, izdomāju, ka dodu viņiem vēl 14 minūtes, pēc 10 garām gāja māsiņa un vaicāja, vai esmu balodis, teicu, ka jā, un prasīju, cik ilgi vēl, kādas 20 minūtes, viņa atbildēja un iegāja kabinetā, bet jau 50 ir par daudz, likt gaidīt, kamēr tev izraus zobu, tik ilgi nav cilvēka cienīgi, nospriedu, piecēlos un reģistratūrā pateicu, ka eju prom, jo mani tāda apkalpošana neapmierina, kad iznācu ārā, lija lietus, biju vienā kreklā un saliju, varēju jau arī pagaidīt ilgāk, tā notiek, kad nemierīga dvēsele

Redzēju pie Bioloģijas fakultātes bebru, varbūt pirmo reizi mūžā, dzīvu, īstu Rīgas kanāla bebru, bija jau tumšs, taču redzēju vismaz minūtes piecas, jo vienkārši apstājos un skatījos, lēnām noticēdams acīm, kā tas tur ņemas uz pāļiem, vai nu grauž zāli, vai kukaiņus, vai pāļus, bet bija jau pārāk tumšs, lai redzētu, tad bebra kungam acīmredzot likās gana, tas samērā tūļīgi apgriezās par 180 grādiem, ienira kanālā, radījis pāris elegantus riņķus ūdenī, pēc trīs metriem iznira un strauji aizpeldēja uz otru pusi pie ūdensrozēm, ļoti glīti

Īstos saulgriežus pavadīju pie ugunskura, dedzinot nokaltušus plūmju un mežrožu zarus, malkojot kaut ko, kas tika identificēts kā miljons gadus vecs mājas vīns, un sarunājoties ar dievieti – tas ir pārsteidzoši, cik daudz ko var runāt pat pēc deviņiem pazīšanās gadiem. Vakara gaitā arī izslaucīju un saskaitīju tieši šim nolūkam pedantiski krātos zemzemes kafejnīcu produktu iepakojumus un nonācu pie aprēķina vidēji grams trīs dienās, par ko biju ne mazāk pārsteigts, jo likās, ka jābūt vairāk. Savukārt nākamo nakti sagaidīju “reakcionārā un dzīvi noliedzošā pasākumā” (c) kants – neesmu gan informēts par to, kas tieši licis augsti cienītajam biedram Helēnas un Ēnu Kaleidoskopa koncertu nabaklabā raksturot ar šādiem jēdzieniem – iespējams, pirmās mākslinieces uzstāšanās, kuru nokavēju, taču sajutu kaut ko līdzīgu brīdī, kad Krā man ieteica nefotografēt viņa rituālo ugunsmucu (baigi vajag), toties dīdžejs Valters kalbasīja uz goda, bet ĒK filmēt neviens neaizliedza. Nezinu, kurš ir izdomājis, ka Nabas brendam rozā krāsa piestāv labāk par, piemēram, sarkano, tāpēc eksperimentālā kārtā nomainīju aparātā vienu no tiem cūkādas toņiem uz zaļu, kā rezultātā sanāca apgriezta RGB sekvence (man kā izbijušam maketētājam jau tādas lietas patīk :) Youtube gan kļuvis pavisam jocīgs, it kā nepietiktu jau ar lietotājkanālu izskata sapurgāšanu, vēl nelūgts un pēc grūti izprotamiem principiem staipa ekrānu un piešķir klipiem savādas īkšķbildes, bet lai (lailailailai, lai, tāda ir maksa par dvēseles mieru). Ēnu Kaleidoskops noteikti visiem ir mēreni apnicis, tieši tāpēc filmēju visu pēc kārtas. Apgrieztā secībā:

Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Cilvēciņi ar zariem roku vietā
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Gulbji
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kāpj priesteri
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kaķīšu tētis
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Divas dziesmas par debesīm
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Sarkans mežs
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Lido
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Vilkmēness

Visi

Gandrīz noticēju, ka mana ciba dodas atvaļinājumā, tāpat kā methodrone taču nē, vēl ir kaut kas depresijas profilaksei. Tā vai citādi jau otro dienu jūtos beidzot nobriedis autentiskam doomam. Bet varbūt pie vainas ir episkais nogurums pēc tikpat episkā Kilkim Žaibu... par kuru tagad rakstīt vairs negribu

Amy said she trusted me, that I would know the right thing to say on her behalf. So... on behalf of Amy, I want to thank the devil and all the dark lords

Obrija Plaza, saņemot Eimijai Pūlerei domātu balvu par labāko aktrises sniegumu komēdijā (HBO Parks and Recreation -- es saprotu, ka NEVIENS tādu neskatās, izņemot mani?)

Jaunais Diablo Swing Orchestra albūms toties ir tāds, kuru, klausoties fonā un neitrālā omā, nevari saprast, uzrunā vēl tas groteskais dēmōnbūgijs (agrāk uzrunāja), vai nē, Sing-Along Songs for the Damned and Delirious (2009) šādas neizlēmības dēļ tā arī atstāju novārtā... bet tad nāk tā pēdējā dziesma, kas ir tāda, tāda, ka Last.fm nevar nenospiest Love, un tad jau saproti, ka būs jāpaklausās vēl. Pēdējā dziesma:

Justice for Saint Mary (w/ lyrics)

Battlefield Earth: A Saga of the Year 3000 (2000), savukārt, liek man justies kā baigajam ciparpretnim, jo arī pēc atkārtotas noskatīšanās joprojām nespēju piekrist tās kataklizmiskajiem vērtējumiem (2.4/10 IMDb, 2% Rotten Tomatoes, ×/××××× Mubi, nereti dēvēts par vienu no visu laiku sliktākajiem kino). Varbūt zinātniskā fantastika ikdienā ir transformējusi manas smadzenes homogēnā putrā, bet, saeintologi vai nē, man tā filma tomēr liekas šausmīgi mīļa un par spīti visiem antiloģiskajiem elementiem, kreisajiem pavērsieniem, haotiskajām beigām un ērmīgajiem efektiem var redzēt, ka tās tapšanā iesaistītie ļautiņi ir godīgi centušies (vai ļoti prasmīgi izlikušies), postapokaliptiskā nākotnes vīzija gan skaista, gan apmierinoši realizēta, dialogi asprātīgi, bet aktieri noteikti labi pavadījuši laiku. Jā, un Mortiis taču ir izspļauts Psychlo

Sida Meiera Civilizācija bija mana ikdiena vairākus pamatskolas gadus un pavisam noteikti visilgāk spēlētākā datorspēle mūžā. No jaunākajām versijām gan epizodiski esmu saskāries tikai ar III un datorspēles kopš 19 or so vecuma neinteresē principā, bet vienalga nav nekāds brīnums, ka mēreni uzbudinājos nejauši internetā uzdūries šādai reportāžai:

I've been playing the same game of Civilization II for almost 10 years. This is the result.

( Viss teksts )

p.s. Klausos jauno Manowar (pirmoreiz) un ļoti pietrūkst pagātnes episkuma, kaut vai salīdzinoši neseno simfonisko izvirtību, ok, ir dažas balādes, bet pārsvarā tāds atslābinājies rociņš, skaņa arī jocīga, kaut kāda paplāna, laikam vecums...

Šovakar 22.00 Rādio Naba ēterī otrais «Skaņu Meža» raidījums sērijā par sātanu mūzikā. Vadīs Rihards Baržinskis un Arnis Klaniņš!

Pirmais raidējums klausāms/nolādējams šeit

[ilustrācija no angel_93]

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)