"(..) tas, ka skolas, orientējoties tikai uz kompetencēm, nevis zināšanām, tikai uz pielietojamību, nevis saprašanu, pārvēršas par [pusaudžu] pieskatīšanas vietu, ir acīmredzami. Šai tendencei atbilst arī plaši pieprasītā skolotāja pārvērtība - no augstskolā izglītota eksperta viņš ir kļuvis par sociālpedagoģiski skolotu mentoru un pavadoni.

Ticību tam, ka individuālo talantu un dotumu attīstīšana ne tikai palīdz uzplaukt atsevišķam indivīdam, paverot iespējas darba tirgū, bet arī veicina ekonomikas konkurētspēju, aktuālo norišu gaismā parādās kā bīstama ilūzija arī cita iemesla dēļ. Digitalizācijas aizsāktais automatizācijas vilnis skar galvenokārt tieši tās profesijas, kurām šķita nepieciešama tikai augstākā kvalifikācija, un nu tās, izrādās, varēs racionalizācijas procesā likvidēt. "Viedie roboti" aizstāj nevis nekvalificētus strādniekus, mediķus, juristus, tulkus, matemātiķus, programmlīdzekļu inženierus, skolotājus, zinātniekus, žurnālistus, māksliniekus. Tāpēc cerības, ka labāka terciāra izglītība ilglaicīgi nodrošinās darba vietas, labklājību un sociālo stabilitāti, ir ja ne maldīgas, tad vismaz krietni pārspīlētas. Tikai tur, kur ir zemas akadēmiķu kvotas, - Šveicē, Austrijā un Vācijā, - arī akadēmiskā bezdarba līmenis ir zems. Visur, kur augstākās izglītības programmas pārgājušas uz īsāku studiju laiku, aug akadēmiskais prekariāts. Vienlaikus atkal pieaug pieprasījums pēc lēta darbaspēka rūpniecības un apkalpojošajā nozarē.
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 44.-45. lpp.

Gudrākie muļķi apspriež dumjas idejas, vidusmēra muļķi apspriež gadījumus, bet dumji muļķi apspriež cilvēkus, kuri viņus par muļķiem uzskata.
P.S.
Ienāca prātā, ka pēdējā laikā, šķiet apzināti, ir tendence nonivelēt cilvēku spriestspēju, atsakoties no kritērijiem, kas senāk ļāva klasificēt "gudrs" vai "dumjš". Abi šie vārdi pamazām zūd no valodas aprites, jo "visi līdzvērtīgi" un "visi pelnījuši cieņu".

"(..) Izglītības diplomi, kas sākotnēji pavēra iespējas tiem, kuri tādus varēja uzrādīt, apliecinot ievērojamus panākumus, zaudē savu funkciju, ja tādus saņem visi vai ļoti daudzi un rodas šaubas par šādi apzīmogoto panākumu un kvalifikāciju izcilību. Universitātes un augstskolas jau sen ir pārgājušas pie tā, ka formulē savas prasības un pārbauda studētgribētājus pēc. saviem kritērijiem - tātad vidējās izglītības diploms ir zaudējis savu vērtību: tas vairs nav garants, ka tā ieguvējs ir derīgs augstskolai. Šāda attīstība rāda, ka agrīnas specializācijas dēļ cieš vispārējās izglītības ideja; vēl vairāk - reālas akadēmiskās un profesionālās karjeras iespējas paveras tikai tiem, kuri var atauties sagatavošanas kursus iestājeksāmeniem un studiju maksu elitārās universitātēs. Visi pārējie nonāk akadēmiskā prekariātā. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 43.-44. lpp.

P.S.
Man no Somijas izglītības sistēmas tuvām aprindām stāstīja, ka pēdējos gados ne tikai strauji krītas Somijas rādītāji PISA reitingā, bet arī tikpat strauji pieaug pieprasījums pēc privātskolotājiem. Jo aizvien mazāk vidusskolu absolventu spēj bez papildus sagatavotības iestāties augstskolā. Mums gan tas nedraud, jo Latvijā augstskolās uzņem visus, kas spēj maksāt, pat tos, kurus armijā neņemtu.

1772. gadā mežs klāja 46,7 % no Vidzemes guberņas, 1861. gadā - 40,5 %, 1887. gadā - 31,9 %. 1914. gadā ar mežu bija klāti vairs 26,8 % no Kurzemes un Vidzemes guberņu platības. 1923. gadā meži Latvijā bija 23% no valsts teritorijas. 1930. gadā - 27%, 2018. gadā - 52% no valsts teritorijas. Koksnes pieaugums šobrīd ir 16,5 milj. m3 gadā.

"(..) Tas, ka skolu uzdevums reiz bijis radīt sociālu selekciju, ideālā gadījumā orientētu uz atsevišķa indivīda kognitīvo veikumu, tiek uzlūkots par tumšā laikmeta reliktu. Izglītības iniciatīvām piešķirtie nosaukumu "Izglītība bez robežām" vai "Katrs bērns" nav tikai programmatiski, tā ir tieša kritika sistēmai, kurā joprojām pieeja izglītībai nav neierobežota un kurā ne katram bērnam paver pienācīgas iespējas. Un šo ainu tikai paspilgtina tas, ka šajā sakarībā aizvien no jauna tiek runāts par "izglītības revolūcijas" nepieciešamību (..)

Princips, "katrs (mācās) pēc savām spējām, katram (tiek piedāvātas iespējas) pēc vajadzībām (atbilstoši konkrētām prasībām)", šķiet, darbojas šo nostādņu fonā, jā, tas apraksta tieši to, kas tagad tiek prasīts no iekļaujošās skolas. Orientācija uz skolēna individuālajām spējām, viņa īpašo talantu un dotību atklāšana un kopšana, ņemot vērā viņa ierobežojumus un antipātijas, aizvieto priekšstatu, ka mācību stundās galvenais varētu būt noteiktas zināšanu formas un saturs kā obligāti sasniedzams mērķis, uz kuru jātiecas neatkarīgi no personiskajām nosliecēm. Tāpēc mācību programmai jātiek personalizētai, zināšanu un prasmju apguve vairs neorientējas uz kādu lietu, priekšmetu, jomu, tēmu, tekstu vai problēmu, bet gan uz atsevišķa indivīda izjūtām un iespējām. Saglabājot domas konsekvenci līdz galam, tas nozīmētu, ka diploms, piemēram, vidusskolas beigšanas atestāts, apliecinās ne vairs to, ka sasniegts vispāratzīts standarts, bet gan to, ka jaunietis savu iespēju un interešu ietvaros varējis sevi nedaudz attīstīt.

No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām - šis sauklis, protams, nav parādījies tagadējās izglītības politikas diskusijās; tā autors ir Kārlis Markss (..) Šo iespēju Markss saskatīja tālā nākotnē, komunistiskās sabiedrības "augstākajā fāzē". (..) arī pēc 1989. gada vēl šis tas runā par labu komunismam, un atsevišķos reformpedagoģijas konceptos - apzināti, vai neapzināti - kreiso idejām vēl ir zināms svars, taču tas, ka šādu ideoloģiju [izglītības reformā] pārstāv arī liberālās partijas, (..), tas gan ir jaunums. Tāpēc vietā ir jautājums: kāpēc komunisma princips ir pasludināts par derīgu bērnudārzos, sākumskolās un pamatskolās un varbūt pat vēl vidusskolās, taču tad [pieaugušo dzīvē] to nomaina tirgus likumi un konkurence? (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 36.-38. lpp.

Iztēlojies, manu mazo draudziņ, ka nonāc ar laika mašīnu Senajā Grieķijā - pasākums obligāts, taču tev dod iespēju izvēlēties dzīvesvietu, atbilstoši taviem uzskatiem. Tā nu izvēlies:
1) Īstena demokrātija - visu lemj pilsoņu vairākums, taču ja kāds mazākumā palikušais sabiedrotais vīlies demokrātijas finansiālā atbalstīšanā, viņu bez žēlastības...
2) Mērena demokrātoligarhija - uz vietas dzīvojam labi, taču apkārtējām polisām vai nu jākļūst demokrātiskām, vai jānodeg.
3) Vidusšķiras oligarhija - vara balsts ir solīdie ģimeņu tēvi, tiranizē visus, kas neatbalsta.
4) Totalitāra oligarhija ar vieglām nacisma iezīmēm - tiranizē visus ne tru-āriešus, pakļaujas saujiņai askētisku vecūkšņu, armijas kults, nes oligarhiju citām valstīm.
5) Moharhija - klapē visus, ko spējieklapēt.
6) Liberālā demokrātija - brīvo pirātu brīva savienība, demokrātija savējiem, laupa visus, ko var aplaupīt.
7) Aristokrātu oligarhija - vara dižciltīgo dzimtu rokās, to vecākie aizņemti savstarpējos ķīviņos un intrigās, tāpēc netiranizē neviena apkārt, tikai paši sevi.


Kad nu variants izvēlēts, algoritms ģenerē atbildi:
1) Atēnu savienība;
2) Beotijas savienība;
3) Ahaju savienība;
4) Sparta;
5) Maķedonija;
6) Aitolijas savienība;
7) Tesālijas savienība.

1) Homērs ik dienu publicētu kādu jauku fragmentu no "Iliādas", komentējot tos ar vāji maskētu Hēsioda nogānīšanu, bet pārējā laikā moderētu grupu "Ahillejs mūžam dzīvs!".

2) Hērodots būtu populārākais ceļojumu blogeris, ik dienu publicētu pašīšus no Ēģiptes, Persijas un Hiperborejas, papildinot tos ar visādiem blēņu stāstiem, ko krodziņos saklausījies no iedzērušiem aborigēniem. Vienīgais, šo idilli ik pa brīdim sagānītu trollis Tukidīds ar indīgiem komentāriem.

3) Perikls pats neko nerakstītu, jo ir pārāk svarīga amatpersona šādai nodarbei - viņa vietā blogu uzturētu un elektorāta reakciju uzraudzītu pāris anonīmi jūdu vergi rakstveži.

4) Aspasija laurus plūktu ar mūžīgo pamattēmu "kā nocopēt dumju, taču bagātu vīru, un prasmīgi to noturēt laulības saitēs".

5) Diogens no Lāertas aktīvi dalītos baumās par skandāliem un skandāliņiem slavenību dzīvē, spiežot Platonu ik pa brīdim iesaistīties un visu noliegt, savukārt Diogens no Sinopes komentāros visus kaitinātu un ļoti lepotos, ja kāds viņu dēvētu par derdzīgu trolli.

6) Frina kautri rakstītu "ikdienišķas meitenes uz izsaukumu piezīmes", kuras būtu neganti populāras, jo ik pa brīdim ilustrētas ar jaunākajām un pikantākajām Apellesa ilustrācijām.

7) Ksenofonts ik dienu gānītu demokrātiju, ar tabulām un diagrammām pierādot tās pūstošo dabu, un ka īstena no spartiešiem pārņemta oligarhija ir tas grimstošās Hellādas glābšanas riņķis.

8) Safo blogs būtu romantiski sievišķs, ar dominējošajiem tegiem "kāpēc visi viņi ir cūkas" un "laiks pamest".

9) Aristofans savu blogu veltītu pašizdomātiem stāstiem par slavenību dzīvi, imitējot seno ēģiptiešu dzīvesstāstu skečus.

10) Epaminonds, Tukidīds un Filopemens kopā moderētu grupu "strategi.sgr", kur viņu pamatnodarbe būtu banot jauno Aleksandru par "izaicinošu, kopienas standartiem neatbilstošu uzvedību" - tas, kā izbanots, tā nomainītu niku un atkal būtu klāt ar savām idejām.

11) Hipokrāts, pašsaprotami, rakstītu par tautas medicīnu, zāļu uzlējumiem un svaigi vārīta urīna dziedinošajām īpašībām. Un par auditorijas trūkumu nesūdzētos, jo katram pienāk laiks, kad viņš beidz ņirgāties par savu veselību, savukārt tā sāk ņirgāties par viņu.

12) Ne Eiripīdam, ne Sofoklam, ne Aishilam nebūtu savu blogu - blogošana ir prastu ļautiņu nodarbe. Tie sēdētu kafejnīcā "Ozīriss un Zevs", un smīkņātu par tautas ņemšanos internetā.

13) Taču Alkibiadam gan būtu blogs, jo viņam ļoti patiktu, ka "laiko" ar sirsniņām...

Redzot internetā kārtējo ieskenēto PSRS laika ēdienkartes lapu, kurā kāds tur ēdiens rubli, bet kāds tur kapeikas maksājis, vienmēr aizdomājos: bet cik tas būtu, procentuāli salīdzinot ar mūsdienu algām?
Tad nu pārvarēju slinkumu:
1) vidējā alga PSRS pašā sociālisma plaukumā, t.i. 1971 gadā – bruto 125,6 rubļi. Līdz 1983. gadam no šīs algas “uz papīra” nodokļu likmi noteica 1943. gada rīkojums (указ президиума ВС СССР от 30.04.1943. “О подоходном налоге с населения”) - noņēma no summas, kas pārsniedza 70 rubļus, progresīvi. Piemēram, no algas 71 rbl atvilka 25 kap, no 72 rbl – 59 kap, no 80 rbl – 3,41 rbl utt. T.i. 1971. gadā no 125 rubļiem bruto cilvēks saņēma ~102 rbl neto. Bija vēl NĪN, individuālā transporta nodoklis, bezbērnu nodoklis, neprecēto nodoklis, lauksaimniecības nodoklis, obligātie ieskaitījumi dažādos fondos un valsts aizdevuma zīmju iegāde u.c., taču tie vidējos rādītājus maz ietekmēja.
2) Vidējā alga Latvijā 2021. gada 3. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eur (neto 940 eiro).
3) Noapaļojot, nebūsim sīkumaini, no 1971. gada un 2021. gada vidējās algas - neto PSRS 1 rublis sanāk 9 eur mūsdienās (1% no algas, ko cilvēks saņem uz rokas).
Tagad varam palūkot, ko varētu atļauties no savas algas eiro, nonākot PSRS 1971. gadā:
Ņemam restorāna “Jūras pērle” ēdienkarti
- Zivju soļanka: 1,68 rubļi = ~15 eur (akurāt pagoogloju, cik šodien tāda varētu maksāt - zandarta zupa restorānā 16,50 eur)
- Bifšteks ar olu: 1,18 rbļ = ~9 eur
- Padomju šampanietis, pussausais: 5,40 rbļ = ~48 eur
- Alus Rīgas gaišais: 0,39 rbļ = ~3,5 eur
( ... )

"(..) Ja runa vairs nav par sevis mainīšanu ar literatūras palīdzību, bet literatūru izmanto tikai kā aizbildinājumu, lai mācītu kompetences, tad humanitāri izglītots cilvēks ir kā dadzis acī. Viņš visu laiku mums atgādina, ko neesam lasījuši, un gribot negribot liek saprast, ka mēs ar savām kompetencēm nekur tālu netiksim. Tas, kurš par cilvēciskām kaislībām, par mīlestību, naidu un greizsirdību var runāt diferencētāk un niansētāk, jo ir lasījis Fontāni, Flobēru un Prustu, in actu atspēko uz kompetenci orientētās izglītības mantru. Ja cilvēks šos autorus nav lasījis, viņš neizlīdzēsies ar to vien, ka būs analizējis un situācijai atbilstīgi izmantojis problēmorientētus tekstus par greizsirdības tēmu, piemēram, kāda bulvārpreses izdevuma padomu sleju. Humanitārajā izglītībā provocē tieši tas, ka runa te nav par kaut kādu kompetenču apgūšanu no kura katra teksta, bet gan par to, vai ir lasīta kāda konkrēta grāmata un neviena cita. (..)

Nicīga piezīme, ka bez šādu darbu lasīšanas var iztikt, jo tas taču ir tikai tukšs, nedzīvs izglītības mantojums, pasaka vairāk par izglītības ideju, nekā tās nicinātājs uzdrīkstētos pieļaut. Laikam gan nepietiek ar nodošanos kādai lietai tikai šīs pašas lietas dēļ, tomēr bez tādas nodošanās un tādas spējas nebūtu nekādas izglītības. Neviena skola nevar piespiest aizrauties. Taču skola, kas šādu iespēju noliedz un nepiekāpīgi bloķē, pārbaudot ikviena mācību programmā palikušā literārā darba vērtību pēc tā atbilstības kompetenču stratēģijai, ir vienkārši barbariska. (..)

Literārā erudīcija tāpēc ir pretrunā arī ar laikmetīgo pedagoģiju, jo prasība šo erudīciju veidot mācību procesā vienmēr parāda vienu un to pašu: tādas mācības der tikai dažiem. Nevar piespiest lasīt un apgūt literatūru, var tikai tam sagatavot augsni. Jau grāmatu tirdzniecības rādītāji atklāj, ka lasīšana visās tās versijās ir palikusi tā, kas bijusi vienmēr - mazākuma nodarbe. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 16.-18. lpp.

"(..) Par Dzintarzemi senos laikos sauca Baltijas jūŗas austrumu piekrasti, kur dzīvoja prūši, lībieši, latvieši. Romiešu vēsturnieks Tacits stāsta par dzintara zvejniekiem-aistiem. Zvejnieki un mednieki, zemes un lopu kopēji latviskajā Dzintarzemē ar vācu tirgoņiem iepazinās XII gadsimteņa vidū, nemaz nenojauzdami postu un bēdas, kas nāca viesiem pa pēdām. Tirgoņi un mūki augtin apauga ar šķēpiem, kas cirta un dūra pa labi un kreisi, un miermīlīgais daugavmalnieks nedabūja ne atjēgties, kad viņa draudzīgi izstiepto roku sažņaudza bruņinieka dzelzs cimds. Garlībs Merķelis, XVIII un XIX gadsimteņa vācu tautības rakstnieks, kas dedzīgi cīnījās par pakundzēto Baltijas tautu tiesībām, šos apbruņotos mūkus nosauca par ērmotākiem elles izperinājumiem viņos tumšos laikos. Ordeņa brāļiem bija liela priekšrocība, kas tos atšķīra no parastajiem viduslaiku algotņiem: viņi varēja savus kauna un varas darbus apslēpt ar krusta zīmi. Aiz tās slēpdamies, pirmie Livonijas bīskapi Meinhards, Bertolds un Alberts izlēja asinis straumēm, laupīja un kāva, krāpa un meloja, apkrāpjamiem mīlīgi acīs raudzīdamies.
( ... )