Līdzīgi kā jautājumā par pašvaldību vai privātajām ārstniecības iestādēm, sociālistiskajā paradigmā domājošiem ļaudīm visai aktuāla un netīkama šķiet privātskolu tīkla aizmetņu pastāvēšana. Uz tām raugās, kā Ļeņins savulaik mācīja, kā uz parazītkonkurentiem, kas "godīgām" skolām noņem to desas šķēlīti, kas tām pienākas uz misijā pelnītās maizītes, un veicina - kāda apgrēcība! -, pusaudžu segregāciju.
( ... )

Iedomājieties autobusa vadītāju, kuram par reisu Rīga-Ventspils apmaksā 1h pie stūres (taču pieprasa, lai viņš 2,5h laikā nonāk galapunktā), un nu ar lielu labvēlību informē, ka viņa alga nu pieaugs par 8,4%. Sanāk, ka ja līdz šim viņam maksāja tikai par ceļu līdz Tukumam, tad tagad apmaksās arī ceļu līdz Pūrei. Tālāko viņš ved pasažierus bez algas, jo tā esot viņa "misija". 😎
Manuprāt pati skolotāju īdēšanas sakne ir aplama, tb nevis algas jāpalielina, bet gan tikai jāapmaksā paveikto darbu, bez kura mācību process nav iespējams.
P.S.
Mazs piemērs: nākamo mācību gadu 9. klase uzsāk pēc jaunās pieejas. Mācību grāmatu vēsturē nav (un rudenī nebūs, jo skolas savu tēriņu budžetus sen jau kā apstiprinājušas un neko tajos mainīt nevar, bez tam nav zināms, vai maz kāda izdevniecība ko paspēs laist klajā), mācību materiālu nav. Attiecīgi, katrai stundai vienai klasei (vēsturē ~70 kontaktstundas) skolotājam bez pamatinformācijas sagatavošanas (t.i. savas individuālās mācību vielas izveidošanas) ir vēl jāatrod jaunajai paraugprogrammai atbilstošus avotu tekstus, jāizdomā, kā kuru analizēt, saplānot diskusijas, izdomāt uzdevumus, pārbaudes darbus utt. Taču tiek apmaksātas akurāt 5 minūtes (sic!) par 1 mācību stundas sagatavošanu...

"(..) Kaut arī romantiskā pedagoģija ar lielu patiku mēdz runāt par attīstību un katrā jaundzimušajā tiek saskatīta talantu buķete, kurai jāļauj uzplaukt, īstenībā šādi tiek nokauta jebkura izglītības ideja. (..) šo tendenci var just modernajā pedagoģijā. Tas, kurš nav iemācījies lasīt, [vairs] nebūt netiek uzskatīts par neizglītotu, jo savā dzīvē noteikti ir ieguvis citas kompetences, piemēram, pārvalda ar ikonām vadāma viedtālruņa pamatfunkcijas. Viss var kļūt par izglītības izpausmi, un līdz ar to šis jēdziens zaudē jebkādu nozīmi. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 53.-54. lpp.

Nesen uzdūros internetu ārēs lauka pētījumam par pēdējās desmitgades izmaiņām jēdziena "vārda brīvība" nozīmīgumā, ko veica Higher Education Policy Institute (HEPI) komanda augstskolu studentu vidū. Rezultāti man šķita visai interesanti, jo līdzīgu virmojumu jūtu jaunajā paaudzē sev apkārt.

2/3 aptaujāto neuzskata vārda brīvību par kā vērtu, viņiem tā visai vienaldzīga, jo daudz svarīgāk šķiet, lai "vārds" nevienam neliek justies bēdīgam, aizvainotam. 79% respondentu uzskata, ka to, kuri kādā veidā jūtas ierobežoti, vēlmes ir jāizpilda kā pašsaprotamas. 61% respondentu atzina, ka neviennozīmīgā situācijā labāk upurēt vārda brīvību, lai neviens nesajustos margināls. 35% studentu pauda pārliecību, ka lektoriem, kuru lekcijās paustā informācija tīši vai netīši kādu aizskar, ir jāaizliedz pasniegt augstskolā; savukārt pasākumus jāorganizē dzimumdalīti, pie tam, ja agrāk to prasīja dažādas reliģiskās grupas, tad šobrīd šo nostāju atbalsta arī studenti, kas neuzskata sevi par reliģioziem, u.tml. Kā diplomātiski izteicās prohjekta vadītājs Nikolass Hilmans (Nick Hillman, 1972): "mūsdienu studentu attieksme pret vārda brīvību atšķiras no iepriekšējo paaudžu nostājas: tā viņus vienkārši neinteresē".

Manā jaunībā vārda brīvība bija ideāls, uz ko tiekties. Lielākajai daļai ļaužu riebās padomju dubultvaloda, kad daudzas lietas nedrīkstēja saukt vārdā, bet vajadzēja maskēt aiz politiski pareizi skanošām frāzēm. Vārda brīvība bija viena no pirmajām prasībām, sākoties pretpadomju kustībai, dibinoties Tautas frontei. Eiropā šī vēlme ir par kārtu senāka. Vairāk nekā 200 gadus ritējušas politiskās batālijas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, līdz ļaudis ieguva tiesības un prasmi apspriest "neērtas tēmas", izskaust rasismu, segregāciju, mainīt likumdošanu. Galu galā, šie paši aptaujātie studenti ir ērtajā pozīcijā pateicoties tikai un vienīgi cīņai par vārda brīvību - paaudzes pirms viņiem panāca šiem viedokļa paušanas iespējas, riskējot ar mantu un brīvību, līdz sasniedza saskarsmes tolerances optimumu.

Taču pasaule tā iekārtota, ka svārsts turpina kustību pretējā virzienā... Pamatā ir mūžsenais cilvēku konservatīvisms, vēlme saglabāt, nostiprināt un nocietināt status quo - toleranci, - kas pamazām virza visu uz pretēju rezultātu. Pati tolerance ir lieliska (galu galā māte daba mūs radījusi dažādus, un jo labāk iemācās sadzīvot ļaudis ar pretējām vērtībām, jo komfortablāka visiem dzīve), bet tās nostiprināšanas un pastiprināšanas metodes gan tādas nav. Un arī rezultāti. Interesanti, tāds bija Plāns, vai kārtējā nejaušība, kad kārtējo reizi ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts?

"(..) Novērojums, ka tieši pedagoģijas studenti ne tikai pieprasa "pietuvinātību praksei", bet arī vēlas, lai studijas tiktu reducētas uz šķietamajām vai īstenajām nākotnes profesijas prasībām, šo situāciju akcentē vēl vairāk. Hēgelis nekautrējoties lika 15 gadus veciem jauniešiem burtnīcās pierakstīt loģikas pamatprincipus. Mūsdienās šī loģika tiek iztirzāta, labākajā gadījumā, tikai maģistra studiju noslēguma semināros. Tāpēc topošie skolotāji par to neko nevēlas zināt. Viņi tāpat to nevarēs mācīt skolā. Tas, ka skolotāja paštēlam nāktu par labu, ja viņam būtu plašākas zināšanas un izpratne par konkrētās nozares jautājumiem, kas neaprobežojas ar to, ko var vai vajag mācīt nākamajā dienā, daudziem jau ir svešs priekšstats, jā, pat nepieņemama doma. Tas nozīmē: pati nozare ir nepamatota prasība, no kuras jāslēpjas praksei pietuvinātā patvaļā. (..)

- - - -
Via: #Līsmans Konrāds Pauls. #Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 50. lpp.

- Ja vīrietis domā, ka Akropole un Olimpija atrodas Grieķijā, viņš man ir par vecu.

"(..) lai saglabātu kaut formālus akadēmiskas izglītības kritērijus, ir spiesta ģenerēt virkni zinātnes simulāciju un izlikties, ka grupu apmācības organizācijā vai pubertātes perioda izturēšanās īpatnību koriģēšanā runa ir par zinātni. Daudzviet veiktā terminoloģiskā pāreja no pedagoģijas pie "izglītības zinātnēm" ir tam liecība.

Filozofs Juliāns Nida-Rumelīns asi kritizējis šo "pedagoģijas pseidozinātniskošanu" un vērsies pret skolotāju profesionālās apmācības augstākajās mācību iestādēs un BA/MA studentu pielīdzināšanu, jo tādējādi tiek nodarīts kaitējums pedagoģijai kā uz praksi orientētai nozarei. Šai kritikai vajadzētu būt vēl asākai, ja sociālās kompetences vēl vairāk izvirzītos vairs tikai pro forma ar kādu nozari saistītu pedagoģisko studiju centrā. Protams, var iebilst, ka šīm sociālajām kompetencēm jātiek nodotām tālāk arī universitātē, taču tam traucē ne tikai to orientācija uz praksi, bet arī spēcīgā ideoloģiskā kontaminācija, kas padara šīs izglītības zinātnisku pamatojumu par ļoti apšaubāmu. (..) Galvenā problēma tomēr ir šāda: šis koncepts predz, ka "būšanu par skolotāju" var studēt tāpat kā matemātiku vai bioloģiju. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 48.-49. lpp.

Grietiņas draugi izvēlējušies lieliskāko veidu dabas aizsardzībai - piedāvā CO2 aizvietot ar metāna izmešiem (vismaz no bildes tā izskatās) un, šķiet, aizvietot galvu ar to otru. Nu un pati paralēle ar folkloras strausu arīdzan ir pat ļoti simboliska. ;)

"(..) nevienā [skolotāju] profesionalizācijas diskursā netiek runāts par jomu, par zinātni, par kaut kā mācīšanu, par priekšmetu. Runa ir par skolotāju un skolēnu noskaņu reflektēšanu un par procesu un klasvadības menedžmentu. (..) Tādējādi izglītības iestādes pārtop par sociālpedagoģiskām institūcijām, bet skolotāji - par pastāvīgās atgriezeniskās saitēs notvertiem, tukšai, ilgstošai refleksijai pakļautiem mācību mentoriem un sociālajiem darbiniekiem, kurus pašus jāuzrauga profesionāliem profesionalizācijas padomdevējiem un komunikācijas treneriem. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 44.-45. lpp.

"(..) Termins "lūzeris" atvasināts no angļu "loser" - zaudētājs jeb neveiksminieks, kurš nav pratis realizēt sevi, izmantot dzīves piedāvātās iespējas. Pie vainas šeit ir ne tik daudz viņa viduvējās spējas un talanti, cik viņa nespēja saprast sociālo kontekstu jeb vidi un tajā valdošos noteikumus. Kā vēsta tēzaurs, literatūrā lūzeris "cenšas ieņemt to nišu, kas agrāk piederēja varonim, vēl agrāk kultūrvaronim."
Par lūzeri nekļūst tas, kurš piedzīvo zaudējumu vai neveiksmi - to piedzīvo jebkurš, tā ir eksistenciāla konstante, proti, dzīves sastāvdaļa. Par lūzeri kļūst tas, kurš:
1) atsakās uzņemties savu daļu atbildības par notikušo, tā vietā vainojot citus;
2) atsakās mācīties no situācijas, tā vietā spītīgi atkārtojot uzvedību, kura noveda pie negatīvām sekām, un papildina to ar narciskām aizsardzībām: neapzinātu izstumšanu, apzinātu noliegumu, pārspīlējumiem.
Lai zaudējuma gadījumā nekļūtu par lūzeri, ir jāatzīst pats zaudējuma fakts, jānovērtē tā objektīvie un subjektīvie iemesli. Balstoties uz šiem secinājumiem, jāizdara nepieciešamās korekcijas uztverē un uzvedībā, lai turpmāk izvairītos no situācijas atkārtošanās. Taču lūzeriem šādas paškritikas nav. Lai nekļūtu par lūzeri, ir jāsaglabā psiholoģiska elastība, cenšoties nevis pakārtot pasauli savam (kā izrādās!) kļūdainajam priekšstatam, bet gan mainīt priekšstatu uz adekvātāku un rīkoties saskaņā ar to. Bez šādas elastības nav iespējama personības attīstība. (..)"

(c) Vents Sīlis