- 14 gados uznāk histērija: izsit ar kāju durvis, triec telefonu pret sienu, izkliedzies;
- 24 gados uznāk histērija: durvis maksā 300 eur, uzstādīšana vēl 50 eur, par telefonu vēl kredītu jāmaksā, vienkārši izkliedzies;
- 34 gados uznāk histērija: kliegt nedrīkst, bērni guļ, vienkārši sēdi...
- 54 gados... histēriju vairs nav, baudi dzīvi.

Konservatīvie: ēst sievietes ir mūsu tradicionālā dzīvesziņa, tas ir labi!
Liberāļi: ēst sievietes kā tādas nav košeri, tas ir slikti!
Nacionālisti: Viss vienkārši - ja kaimiņu cilts veči apēd kādu mūsu cilts sievieti, tad tā ir cūcība!, bet ja mēs apēdam kādu kaimiņu cilts meitieti, tad tas ir svētīgi!

Līdz 18. gs. senkrievu zemes kultūras ziņā vārījās savā sulā (kurā sen jau bija izšķīduši viduslaiku bizantiešu paraugi), kurā nekā īpaši interesanta nerodam. Teritorijas saimnieku - Zelta ordas, - ietekme izpaudās vien politiskajā domā un ambīcijās, bet kultūrā - mutvārdu folklorā, t.i. biļinās. Varam runāt vien par ukraiņu un poļu sillabiskās dzejas (an. syllabic verse) ietekmi, kas izpaudās vien kalkās, t.i. formālā kopēšanā. Taču tā zuda 18. gs. līdz ar administratīvu Eiropas kultūras paraugu pārņemšanu (šajā laikā "viršas", kā apzīmēja sillabisko dzeju, ieguva nievājošo nozīmi kā peršas) - šajā laikā tas bija primitīvs klasicisms.

Tālāk nu jau Krievijas kultūra tika vadīta Eiropas ķīļūdenī - copy/paste, - sentimentālisms, romantisms, naturālisms (it kā reālisms), simbolisms utt. Taču, tā kā tas viss bija administratīvā meinstrīma vadītas kalkas, izpalika baroks un manierisms. Bet tieši šie strāvojumi devuši Eiropas kultūras paradigmā tādu svarīgu elementu kā rotaļu un rotaļīgumu. „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien” - tā varēja skandēt tikai Šekspīrs, un tikai 16.-17. gs. mijas Anglijā.

Taču 18. gs. visā Eiropā uzvarēja utopistu apgaismotāju ideoloģija, bet tie šķita, ka visam jābūt sasodīti nopietnam, kā pieklājas. Rotaļu tie uzskatīja par lieku ākstību, bet humoru kā līdzekli tramdīt un nonievāt. Tikai nākamā gadsimta beigās ļaudīm noriebās pārnopietnība, un barokālā literatūra atdzima no jauna - rotaļīgums un ironiski atsvešināta attieksme pret īstenību deva spēcīgu impulsu tālākai daiļliteratūras attīstībai - dzima tādi žanri kā detektīvs fantāzija un zinātniskā fantastika. Apgaismotāji īgņas gan to visu pieskaitīja beletristikai, dēvējot par sēnalu literatūru, taču viņu skābie ģīmji nespēja ietekmēt kultūras virzību.

Taču ne Krievijā. Te nebija kam atdzimt no jauna - Šekspīrs un Servantess bija un palika sveši, ironija un smiekli tika kopēti, pie tam visai blāvi. "Sava, dzimtā" tā arī palika 19. gs. sākuma franču romānistu kopēšana krievu mērcē - Dostojevskis, Tolstojs un pārējie nīgruļi, - bez smaida, traģiski askētiska. Visu "dižo krievu literatūru" var attiecināt uz pusgadsimtu, pēc tam tikai reminiscences un neveiksmīga tās kopēšana. Centieni kopēt Eiropas literatūru ne visai izdodas. Mēģinājumi atgriezties "pie saknēm" neizdevās, jo klasicismā, kā jau mākslīgā struktūrā, nekādu sakņu nivaid.

Pārējai pasaulei krievu kultūra šķita interesanta tik vien, kā kādu eksotisku iezemiešu kargo kulta izpausmes - eu, šitie te Puškins, Ļermontovs un Bloks rīmē tā, ka pat interesanti lasīt! Izrādās, civilizēti ļaudis! Līdz 1937. gadā PSRS tika noformulēts krievu literatūras "zelta fonds" un sākta masīva tā propagandēšana: sākot ar pieminekļiem ielu nosaukumiem padomijā un aiz tās robežām, un beidzot ar literatūrpētnieku finansēšanu. Pati literatūra Krievijā turpināja atražot sevi kā vāju šī zelta fonda atblāzmu. Ja kas interesants ar parādījās literatūrā, glezniecībā vai kino, tad drīzāk kā autsaiderisms, nevis pateicoties dižajai kultūrai, bet gan par spīti tai. Toties katrā sevi cienošā universitātē pasaulē ir ja ne krievu valodas un literatūras fakultāte, tad katedra noteikti. Un uz katru, kurš iemēkšķēsies, ka viņaprāt karalis ir kails, bet Dostojevskis miljons reižu pārvērtēts, raudzīsies kā uz neko nesaprotošu hunni.

Rīgā, 1656. gadā Šrēdera tipogrāfijā nodrukātajā "Šāviņu un granātu uzskaitījums, kuras tika izšautas Rīgas aplenkuma laikā no 23. augusta līdz 5. oktobrim", līdz ar postījumiem uzskaitīti visi 1875 šāviņi, ko Maskavas lielkņaza artilērija izšāvusi uz Rīgu. Rīgas platība bija 35 ha jeb 350000 m2.

Hellēņu domātājs Empedokls (Ἐμπεδοκλῆς; ap 490-430 p.m.ē.), kurš, paralēli domāšanai, aktīvi piepelnījās kā pareģis un mags, lai auditorijai pierādītu savu dievišķo dabu un nemirstību, ielēca Etnas vulkānā. Diemžēl augšāmcelšanās un citi iespējamie cunduri nenotika - kvēlojošā lava momentā aprija metru, pāri palika vien sandales. Kas raksturīgi, par lielu izbrīnu skeptiķiem, Empedokla sekotāji pat pēc tam, kad savām acīm skatījuši filosofa pārtapšanu šašlikā, nolēma, ka tieši ar to viņš ir pierādījis savu dievišķību - dievi viņu uzņēmuši savā pulciņā.

Vidusskolā nu ir 3 līmeņu kursi (pēc skolēnu izvēles): pamatlīmenis, optimālais līmenis un padziļinātais līmenis. Pirmajiem diviem ar vēsturi nekādas saistības - tie ir sociālo zinību jeb sabiedrības mācības kursi, kurus var ilustrēt, ja skolotājam tāda vēlme, ar piemēriem iz vēstures. Arī mācību priekšmets ir "Sociālās zinības un vēsture". Kas ir normāli - patriotisma iemācīšanai pietiek. Nu bet eksāmenus gan jāatceļ būs, jo tos, tāpat kā pamatskolā, nokārtot spēs retais. Vislīdzīgāko klasiskajam mācību priekšmetam "vēsture", apgūst tikai padziļinātajā līmenī "Vēsture un sociālās zinības". Tā kā visiem zināma pusaudžu vēlme izvēlēties grūtākos izaicinājumus un dziļākos līmeņus, turpmākajās desmitgadēs vairs nebūs jāsarkst par politiķu un līdztautiešu analfabētismu ne tikai pasaules, bet arī lokālās pagātnes notikumos.

No otras puses, vēstures mācīšana tādā klasiskā, priekšmeta pasniegšanas formātā ir gana lieka. Tā nav "dzīvē noderīga", tāpat kā jebkurš cits mācību priekšmets. 90% sabiedrības dzīvē lieliski iztiek ar pagastskolas 3 klašu kursu: lasīt, rakstīt, rēķināt.
P.S.
Laiku pa laikam, kad nolaižas rokas, sev saku: "No vēstures nezināšanas neviens nav nomiris". Kolēģe, to padzirdot, piebilda: "Bet kaunā kritis gan".

"(..) Nedrīkst tiem zinātnes popularizētājiem ticēt. Tas jau mans mērķis, lai jūs man neticētu, bet ietu uz arhīvu un pārbaudītu, ietu uz bibliotēku un izlasītu, ko par to saka tie pētnieki, kuri tikuši cauri skepses un apstrīdētāju dzirnavām, kaut vai ielūkotos angļu vikipēdijā, kur atsauces uz publikācijām norādītas. Izpētītu, kādas kurš pētnieks izmantojis metodes, salīdzinātu tās, secinātu, kādā veidā iegūti to rezultāti, pārbaudītu, vai ir kādi nopietni pētījumi, kuru rezultāti ir pretrunā šiem, lai gala rezultātā nonāktu pie saviem, savu pārdomu pamatotiem secinājumiem. Vai vēl labāk, pieķertu mani melos, proti, ka es neprecīzi un selektīvi citēju tos pētījumus, uz kuriem atsaucos, vai pat šie manis minētie pētījumi neatbilst kopējai zinātnes domai. (..)"

"(..) Kad 1749. gadā Dižonas akadēmija izsludināja konkursu jautājumu "Vai zinātņu un mākslu atjaunošana veicinājusi tikumu tīrību?", tolaik vēl jaunajam Žanam Žakam Ruso radās nerātna ideja uz to atbildēt ar skaidru "nē". Un - viņš ieguva balvu. Tas ir apmēram tāpat, ja šodien uz jautājumu, vai zinātnes un mākslas palielina kādas valsts konkurētspēju, kāds atbildētu ar tikpat skaidru "nē" un par to plūktu zinātņu un mākslu ministrijas laurus. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 97. lpp.

Aizdomājos par ukraiņu draugu aizvainojumu uz Rietumiem. Tā solīja, tā solīja, bet realitātē pašiem jātiek galā - palīdzība tādās "pipetes" devās. Taču ja palūkojam plašāk, kultūras kontekstā, tad neviens neko nav solījis (t.i. parakstījis un apzieģelējis). Slāvu kultūrā (mentalitātē?) pamatvārds ir "jā". Vārds "nē" nav obligāts. T.i. ja slāvam/austrumeiropietim atbildi ar "nē", tad viņš to uztver kā starta pozīciju tevi tomēr pierunāt. Bet ja esi teicis "jā", tad jāpilda, lai vai kā apstākļi mainījušies un nu tas tev tikai par apgrūtinājumu. Eiropā pamatvārds ir "nē". Pēc tā izteikšanas, diskusijas turpināšanai nav jēgas, to uztvers kā rupjību. Savukārt "jā" liecina par konkrētā brīža attieksmi, taču neko neuzliek par pienākumu, jo nākamajā brīdī situācija var mainīties.

"(..) Pie modernitātes pašraksturojuma pieder izteikums, ka ši sabiedrība var eksistēt, tikai nemitīgi mainoties. Šo izmaiņu dinamika redzama gan sociālajā spriedzē un tās izraisītajās sociālajās revolūcijās, kuras varētu ierosināt vai motivēt arī izglītība kā apgaismība, gan tehnoloģiskajos izaicinājumos un to solītajās tehniskajās revolūcijās. Šajā tehnikas noteiktajā permanentajā sevis mainīšanas procesā izglītībai tiek piedēvēta visnotaļ ambivalenta loma: īpaši Vācijā izglītība un izglītības sistēma tiek uzlūkota kā traucēklis šajā procesā. Ne izglītības politiķi, ne skolas un pat ne skolotāji neesot pamanījuši laikmeta zīme, viņi ignorējuši tehnisko progresu, klašu digitalizācija ir vēl bērna autiņos, arī universitātes ir nogulējušas strauji augošo MOOV - atvērto tiešsaistes platformu un kursu - pasaules tirgu, tāpēc tādi apputējuši izglītības sistēmas ideāli kā pētniecība un studiju vienotība jāatmet un to vietā jānāk uz tehnoloģijām vērstai izcilībai pētniecībā un digitāli apbruņota efektīvai apmācībai - tā rakstīja nedēļas laikraksts "Die Zeit". Cerība, ka skolu un universitāšu problēmas tiks atrisinātas ar digitālu rīku palīdzību, spārno vismaz tirgu. Tas pats nedēļas laikraksts, kurš skaļi pasludināja diagnozi un pareģoja ar to saistīto pavērsienu, gandrīz vienlaikus entuziastiski uzdeva arī jautājumu: "Kur gan jūs esat, profesori?" - tā aizsākot plašu diskusiju par intelektuāļiem publiskajā telpā, tātad par institucionālo varas un refleksijas, izglītības un sabiedrības attiecību centru. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 59. lpp.