Tālā 1984. gada 20. augustā Itagujā, Kolumbijā, Rūpniecības, tirdzniecības un kultūras festivāla ietvaros sākās visai nopietna diskusija starp neirobiologiem un uzņēmējiem par to, kā uzlabot darbinieku darbaspējas. Neirobiologi norādīja, ka lai kā uzlabotu strādnieku darba un sociālos apstākļus, tie "pārdeg", ja nevar pienācīgi atpūsties un, attiecīgi, krītas to darbaspējas un darba kvalitāte.

Gluži vienkārši organismā sāk katastrofāli trūkt melatonīna - tas ir hormons, kas ietekmē emocijas un pašsajūtu, kā arī regulē neiroendokrīnās funkcijas. Tā trūkums noved pie pastāvīga stresa un neapmierinātības ar dzīvi, pazeminās imunitāte, parādās apātija u.c. nobīdes psihē, bezmiegs un virkne citu ligu. Melatonīnu organisms izstrādā atpūtas laikā, līdz ar to tā trūkumu izjūtošo organismu pārņem slinkums - māte daba liek apstāties no skrējiena vāveres ritenī. T.i. lielā daļā gadījumu slinkums ir nevis izlaidība, bet neirofizioloģiska nepieciešamība. Protams, apātiju un darba spēju strauju samazināšanos var izraisīt arī nopietnāki faktori: hepatīts C, zems cukura līmenis asinīs, sirds un asinsvadu slimības u.c., taču tad tas ir nevis slinkums, bet gan iemesls ar steigu doties pie ārsta.

Slinkuma lēkmes visai izteikti korelē ar gadalaikiem. Maksimums ir pavasarī, kad organismam trūkst saules, vitamīnu un minerālu. T.i. šo "dabisko" slinkumu ir iespējams apkarot, sekojot sava organisma rādītājiem, laikus nodrošinot to ar uztura bagātinātājiem. Tāpēc, kaut statistiski sievietes ir četras reizes slinkākas par vīriešiem, viņas daudz efektīvāk spēj pārvarēt to, jo ir koncentrētas uz sevi un daudz vairāk pārņemtas ar savas pašsajūtas testēšanu un uzlabošanu.
Tā nu, lai izvairītos no "pārdegšanas" un uzlabotu savas dzīves kvalitāti, aizvien vairāk ļaužu katru gadu atzīmē 20. augustu kā Starptautisko slinkošanas dienu.

Diskusija starp IZM padomnieku Tipānu (T) no „Jaunā Laika” un LU VFF profesoru Misānu (M) par Latvijas un pasaules vēstures kopīgu vai šķirtu mācīšanu skolā.
T - „Ja Latvijas vēsture netiks mācīta kā atsevišķs priekšmets, tās saturs pazudīs, izšķīdīs pārējā vēsturē.”
M – „Kur un ar ko sākas Latvijas vēsture? Kas ir „pārējā vēsture”, kurā Latvija „izšķīdīs”?”
T – „Latvijas vēsture ir vēstures notikumu kopums, kas risinājās teritorijā, ko mūsdienās iezīmē Latvijas valsts robeža. Vai tad tas jums kā profesoram nav skaidrs?”
M – „Ļoti atvainojos par savu nekompetenci! Bet sakiet, vai Valkas vēsture ir Latvijas vai pasaules vēsture?”
T – „Jūs ironizējat?! Protams, Latvijas!”
M – „Un Valgas?”
T – „Nevajag mani ķert uz muļķi! Valkas skolēni Valgas vēsturi var mācīties kā Latvijas vēsturi. Igauņi neapvainosies! Ha…ha!”
M – „… un Vidzemes?
T – „Tāpat!”
M – „Ņemot vērā, ka Vidzemē (Livonijas, Liivimaa) guberņā kopš 17. gadsimta ietilpa arī visa Dienvidigaunija, ieskaitot Tartu, Vilandi un Pērnavu, tā ir Latvijas vēsture? Bet, ja igauņi ies šādu ceļu un Igaunijas vēstures kursā, apskatot Liivimaa, par Rīgu runās kā par Igaunijas vēstures daļu? Krievijā tas jau notiek – viņu Dzimtes mācības kursā ne tikai Rīga vai Latvija, bet visas Baltijas vēsture tiek skatīta kā Krievijas vēstures daļa.”
T – „Izbeidziet šo demagoģiju! Politisks lēmums par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta ieviešanu drīz tiks pieņemts un jums visiem to nāksies pildīt!”

Apgalvojums par "krievu dižo literatūru" sen jau pārtapis par mantru. Taču ja palūkojam t.s. krievu literatūras īpatsvaru pasaules kultūrā, tad redzam vien trīs-četrus 19.-20. gs. mijas rakstniekus, pārmocītus sižetus un pretīgu saturu:

Leotolstoi - visā pasaulē lasa viņa "Varendpīs", no kā saprot, ka krievi ir tādiem prusakiem galvā, ka pat uz tualeti nespēj aiziet, visu nesarežģot. Tad lasa "Ennkarenina" par sievišķi, kas krāpj vīru un palec zem vilciena. Kāda joda pēc? Nesaprotamā krievu dvēsele. Vairāk no Leo darbiem neviens neko nelasa - jau ar šiem diviem ķieģeļiem pietiek, bet kinofilmā frāze "Es lasu Varendpīs" nozīmē, ka "esmu makten aizņemts ar bumbieru dauzīšanu, kas prasa titānisku smadzeņu piepūli un laika petēriņu".

Dostojevski - visi skolās obligātajā literatūrā lasa "Karamazoffbrazers" un ir neizpratnē par to, kā varoņi paši mērķtiecīgi pārvērš savu un apkārtējo dzīvi par guano, to visu pavadot ar monotoniem un patētiskiem monologiem "par mūžīgo". Pēc tam lasa "Kraimendpanišment" par to, kā nekaunīgs pseidointelektuāls salašņa galina vecenītes ar cirvi, bet finālā sajūk prātā. Neko vairāk no Dostojevski neviens nelasa, jo jau ar esošo "vodka, balalaika, džipsī end treš" cilvēkam pietiek visam atlikušajam mūžam.

Čekhoff - visi lasa "Seigall" un nesaprot neko, izņemot to, ko jau lasījuši iekš Leotolstoi un Dostojevski: visi krievi agri vai vēlu sajūk prātā un lec zem vilciena ar "vodka, balalaika, džipsī end treš" fōnā. Vairāk no Čekhoffa neviens nelasa, jo saprot, ka par noslēpumaino krievu dvēseli zina pietiekami: neliet vodku un turēties tālāk.

Nabokoff - nedaudzie, kam pretenzijas uz zināmu intelektuālismu, lasa grāmatiņu par to, ka drāzt mazas meitenītes ir slikti, bet var, ja ļoti gribas. Neko citu no Nabokoffa nelasa, jo jau ar pirmo pietiek, lai civilizētā pasaulē iespēlētu aiz restēm.

Tāda nu ir “izcilā krievu literatūra”. Pārējais pa nullēm: visi šie Puškin, Gogol, Tjurgjeneff ir smieklīgi uzvārdi, kādos Holivudas filmās sauc VDK spiegus. Tikpat diži ir arī zulusu, mongoļu un citu iezemiešu rakstnieki un dzejnieki. Pie tam bieži vien ar interesantākiem sižetiem un varoņiem.

- Mans vectēvs savu patstāvīgo dzīvi uzsāka pēc 1PK - karā sakropļota kāja, taču dabūja 14 ha zemes. Desmit gadus zemnīcā dzīvoja, līdz mājelīti uzslēja (kredītu līdz 1940. gadam maksāja). Viena sieva pārstrādājusies nomira, nākamajā dienā jaunu ņēma, jo govis kūtī mauro neslauktas. No 8 bērniem 6 sasniedza pilngadību.
- Mans tēvs visu mūžu sitās pa nemīlamiem darbiem (2 augstākās izglītības: krāsotājs REZ), atsakoties no visa, kas pašam svarīgs, jo 4 puikas kā jāpabaro. Jūru pirmo reizi mūžā ieraudzīja 20 gadu vecumā. 15 gadus stāvēja rindā pēc dzīvokļa, tā arī rindu nesagaidīja. Visa dzīve komunālajos dzīvokļos (skat. Lingas "Komunālais blūzs"). Pievērsties sava mūža hobijam - volejbolam, - iegādāties auto un tikt pie sava dzīvokļa spēja vien jau pensijas gados neatkarīgā Latvijā.
- Es strādāju darbu, kas reizē arī hobijs, dzīvoju viens trīsistabu dzīvoklī, taisu klaunādi internetā un esmu laimīgs. Man šajos laikos ir bijusi ļoti interesanta dzīve. Ja ko neesmu īstenojis, tad tikai paša vainas dēļ.
- Mani puikas savos 20+ gados jau apceļojuši puspasaules, katram savs karjeras virziens, un grūtāk ir nevis darīt kaut ko, bet izvēlēties starp visām interesantajām iespējām.

Rezumējums: ar katru paaudzi dzīvojam aizvien labāk, labāk un labāk. Nekad vēl dievzemītē ļaudis nav dzīvojuši tik pārticīgi un tādā komfortā, kā tagad.

- 35% skolotāju to nepamana, jo nepievērš uzmanību LIZDA ņemtnēm;
- 60% skolotāju sāk pukstēt: aldziņu jau gribētos taisnīgāku, bet ja mēs nestrādāsim, tad bērni izmisumā salēks Daugavā un Latvija ies bojā /dodas ikdienas darbā/;
- 5% skolotāju paliek mājās, dzer sirdsdrapes un hipnotizē e-klases pastu (vai mācību pārzine nav pārāk dusmīga);
- 50% skolasbērnu ar sajūsmas spiedzieniem informē vecākus par negaidīto brīvlaiku, paķer futbola bumbu un dodas baudīt dzīvi pagalmā;
- 50% skolasbērnu dodas uz skolu, lādot vecākus un cerot, ka vismaz paredzēto stundu skolotāji būs tik mīļi un streikos;
- žurnālisti sajūsmā apskraidīs tuvākās skolas un intervēs visus satiktos, jo beidzot ir Aktualitāte, bet Vanaga vismaz dienu būs TV redzama biežāk, nekā sinoptiķi;
- pie Saeimas vai Ministru kabineta ēkas (vidusmēra skolotājs īsti šīs institūcijas neatšķir) sapulcēsies LIZDA vadītais kodols un žēlīgās balsīs katra savā meldiņā dziedās "bēdu manu lielu bēdu";
- iznākušie politiķi kopkorī un katra partija atsevišķi ar ābecēm rokās atbalstīs skolotāju streiku, stāstot, ka ja šos rudenī ievēlēs, tad gan pirmais darbiņš, kas tiks veikts, būs skolu balstīšana;
- LIZDA un politisko spēku pārstāvji vienosies, ka nu tik būs, bet skolotāji steigsies uz skolu, jo bērniņi tak bez šiem noteikti pavisam izmisuši.
/tad nāks citas aktualitātes, vēlēšanas klāt, bet pēc tām jaunais MK neizpratnē raustīs plecus: nauda ir tik, cik ir, laiks ir tik, cik ir, bet ko tur kāds pirms vēlēšanām solījis - tas jaunajai koalīcijai nav saistoši/
P.S.
Streikus jārīko maijā - hiperaktīvās mātes pašas nojauks valdībsmāju, ja būs draudi, ka viņu bērneļi var bez gada liecības palikt.

Paskaidrojiet man lūdzu, kur slēpjas Krievijas varenība, par ko tik daudz skandē tās propagandisti?
Vai tajā, ka uz 2022. gadu dzīves līmeņa ziņā Krievija noslīdējusi uz 90. vietu pasaulē? Tās ekonomika 95. vietā, uzņēmējdarbības brīvība - 88. vietā, valsts pārvaldes efektivitātes un korupcijas līmenī - 99. vietā, indivīda drošības ziņā - 92. vietā, izglītības līmenī - 35. vietā, pilsonisko brīvību ziņā - 89. vietā pasaulē? Vai tajā, ka Krievija ar kaunu izslēgta no Lielā astoņnieka? Tajā, ka Krievijā vislielākais spēka struktūru darbinieku īpatsvars pasaulē?
Ko Krievija var piedāvāt pārējai pasaulei? Rasismu, antiintelektuālismu, šovinismu, paštīksmināšanos un arhaisku atpalicību, ko dēvē par tradicionālajām vērtībām. Medvedjeva tvītus? Gunģajeva sprediķus? Medinska lieko hromosomu? Givi un Motorolu? Vāgnera algotņus? Olgas troļlus? Pareizticīgo dievnamus katrā kvartālā? Flīzes? Superieročus? Jaunos pionierus? Kara kultu? Uz Berlīni pēc vācietēm? Ko vēl?
Kur gan slēpjas Krievijas varenība?

Via: https://www.facebook.com/dmitry.chernyshev.5

Tas, ka intelektuālajai elitei ir sava leksika, politiskajai elitei - sava, ekonomiskajai elitei - sava, baltajām apkaklītēm - sava, proletariātam - sava, bet lumpeniem sava, plus vēl kādi subkultūru un profesionālie slengi, tas ir tikai normāli. Vienmēr un visos laikos katram sociālajam slānim, ir bijusi sava valodas izjūta un vārdu krājums. Piemēram, tajā pašā Lielbritānijā Bekingemu pilī runā vienā angļu valodā, Sitijā - citā, bet Kārdifas ogļrači – citā, neviens nevaimanā, ka "tauta" vairs Šekspīra sintaksi nejēdz.

Apgaismības utopistu sapnis, ko pārņēma marksisti u.c. sociālisti, ka pie standartizētas vispārējas apmācības visi nu būs vienādi izglītoti un kulturāli, ir izgāzies. Taisi kādas reformas gribi - Lancmanis runās vienā, bet Šlesers - citā valodā, kaut abi runās latviski. Profesors Pēteris Krupņikovs savās atmiņās apraksta 20. gs. pirmās puses rīdzinieku manieri “sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". (Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.). Un neko - pasaule nesabruka.

Laba, izkopta valoda un bagātīgs vārdu krājums vienmēr bijusi mazākuma prerogatīva, bet vairākums buldurējis pēc izjūtas. Tikai senāk nebija interneta, kur tautas dzīlēm izpausties, līdz ar to tas nebija tik uzkrītoši redzams. Līdz ar to, ja kāds vēlas, lai visa tauta "kā viena molekula" runātu vienlīdz skaistā literārajā valodā, viņš, khmm..., ne visai saprot, kā tā sabiedrība uzbūvēta.

Lasītprasme nekad nav bijusi sabiedrības vairākumam piemītoša īpašība. Tikai pēdējos 100 gados tika izskausts analfabētisms, to aizstājot ar funkcionālo analfabētismu (pazīst burtus, spēj rakstītu vienkāršu tekstu atveidot fonētiski, vai pierakstīt vienkāršrunu, taču nespēj iedziļināties tekstā, analizēt, secināt un reflektēt). Cilvēki, līdz kuriem izglītība īsti netiek (manuprāt intelekts ir tāds pats talants, kā muzikālā dzirde – vienam no dabas dots vairāk, citam mazāk), vienmēr ir bijuši. Un tas nav nekas slikts - tā mūs māte daba iekārtojusi. Ne visiem balss ir kā Garančai, zīmētprasme kā Tabakai, vai muzikālā dzirde kā Vaskam. Lasītprasme mūžam bijusi un būs mazākuma prerogatīva. Kā es savai atvasei pirmklasniecei reiz teicu, kad viņa lielījās, ka lieliski lasot: "Kad lasot grāmatu, tu galvā redzēsi stāstu kā krāsainu filmu, neredzēsi burtus, bet gan notikumus, tad varēsi teikt, ka sākusi apgūt lasīšanu."

Garus tekstus (grāmatas) visos laikos lasījis mazākums (cik atceros savus skolas laikus "visvairāk lasošajā valstī pasaulē", vienmēr klasē bijuši 4-5, kas lasīja paši, bet pārējie 25 izmocīja tikai obligāto minimumu piespiedu kārtā). Vienīgais, atšķirībā no šodienas, par šo cilvēku valodas un lasītprasmes līmeni zināja vienīgi viņu tuvinieki, skolotāji un klasesbiedri, kuru lielākā daļa bija tādi paši, t.i. esošo uztvēra kā normu. Publiski viņiem nebija iespējas izpausties, jo nebija interneta. Un tā tapa mīts, ka lūk, bijuši laiki, kad visi aizgūtnēm lasījuši un bijuši daudz spējīgāki, “nekā mūsdienu jaunieši”. Protams, tā nekad nav bijis. Vēl pirms gadiem 50 - lai kā piespiestu funkcionālos analfabētus, kas veidoja sabiedrības skaitlisko vairākumu, paņemt grāmatu rokā, - pat deficīta preces pārdeva tad, ja pircējs uzrādīja talonus par grāmatnīcā iegādātiem kāda klasiķa kopotiem rakstiem. (Protams, šie sējumi putēja sekcijā blakus kristāla glāzēm un vāzēm kā statusa simbols, un tikko kā sākās brīvības laiki, tika izlidināti atkritumos kā nevajadzīgi.)
( ... )

Fragmenti no literatūrkritiķa un žurnālista Igora Dedkova (Игорь Дедков; 1934-1994) dienasgrāmatas, kuru viņš rakstīja no 1953. līdz 1993. gadam.

29.12.76. Pensionāriem namu pārvaldēs izsniedz talonus gaļas iegādei uz Jauno gadu (1 kg pensionāram). Principā pat ne talonus, bet "ielūgumus". Saņem "ielūgumu" un vari doties uz veikalu. Šodien arī [avīze] "Ziemeļu taisnība" nosūtīja pārstāvjus uz veikalu pēc gaļas (dod 1 kg darbiniekam). Tā gaļu izsniedz darba vietu kolektīviem. Savukārt veikalā pateica: še jums kautķermenis, skaldāt gabalos paši. Redakcijas sievišķi sašutuši devās prom. Pēc vairākām sarunām pa tālruni ar priekšniecību, gaļu apsolīja rīt: sadalītu un augstākā labuma. Šodien Kamzakova sieva, apgabala tiesas locekle, visu dienu pati cirta gaļu. Jo viņu darba vietai iedeva kautķermeni. Cirta, svēra, tirgoja.
( ... )