Politkorektums ir atteikšanās atzīt acīmredzamās atšķirības, t.i., diskriminēt jeb spriest. Diemžēl visa pasaule ir vienas vienīgas atšķirības, kuras nenošķirot, nav iespējams atpazīt vienojošās vadlīnijas.

Vērojot rīta ausmu, iešāvās prātā konspiroloģiska domele. Proti, aiz vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta likvidēšanas stāv spēcīgs SZF lobijs. Proti, jēdziens "SZF maģistrante" jau pirms gadiem 10 šaurās aprindās bija iegājies kā apzīmējums pavirši izglītotai, taču ambiciozai jaunkundzei-orķestrim, kas var darboties gan reklāmā, gan marketingā, bet tā īsti nopietni nekur. Nu un nemaz tik daudz vakanču ļaudīm, kas neko konkrētu nepieprot, nav. Savukārt ar Skola2030 izglītības reformu šī "inteliģento bezdarbnieku" problēma atrisināta - nu SZF absolvents pasniedz "sociālās zinības un vēsturi", absolūti neko nezinot no vēstures.
P.S.
Palūkojam skolu vakances - nekur vairs neredzēsim "meklējam vēstures skolotāju", jo tagad šo priekšmetu var pasniegt jebkurš, pat nezinot, ka te tāda Kurzemes hercogiste bijusi (reāls gadījums).

22. septembrī Baltu vienības(?) dienā atzīmējam sendienu notikumu 1236. gadā, kad balti krietni paslaktēja baltus.
Proti, pagāni senlietuvieši sakāva kristīgos zemgaļus, lībiešus un latgaļus Zobenbrāļu ordeņa vadībā (vāči bija labi ja pāris simti, ieskaitot pusbrāļus), bet mājup bēgošos kristīgos zemgaļus, lībiešus un latgaļus pusceļā pārtvēra un izslaktēja pagāni zemgaļi.

Aizprātojos, raugoties, kā dūms kāpj vakara debesīs. Pierasts uztvert saprātu (un domāšanu) pirmkārt jau kā izziņas un problēmu risināšanas rīku. Taču visā mūsu sugas bioloģiskās pastāvēšanas nelielajā vēsturē saprāts drīzāk ir kalpojis komunikācijai: sociālajai mijiedarbībai un koalīciju veidošanai. Problēmu risināšana kļūst aktuāla visai vēlu ne tikai no bioloģijas, bet arī no vēstures skatu punkta raugoties. Pat loģika sāk izplatīties tikai pirms nieka 2500 gadiem Hellādā, līdz ar pāreju no mīt[os]a un logosu. Savukārt racionālā domāšana vispār ir jauno laiko produkts. Pat šodien lielāko daļu ļaužu prātus aizņem komunikācija, nevis kognikācija.

T.i. cilvēka domāšana nemaz nav domāta "realitātes" izpratnei, bet gan grupas biedru uzvedības modelēšanai. Jā, līdz ar prāta attīstību, domāšanu sāka izmantot arī šai papildus funkcijai. Taču līdzīgi kā kad rokā āmurs, viss visapkārt šķiet naglas, ar domāšanu notika tas pats. Visai sarežģītais realitātes izpratnes jautājums tika reducēts uz vienkāršāko - pār šo realitāti valdošo garu un dievu uzvedības modelēšanu. Tā nu reliģiskais pasaules skatījums dabiski radās it visur, kur vien bija cilvēks. Taču tā nebūt nav kāda "primitīva" domāšana, nebūt nē. Tas vienīgi ir lekāls no citas pasaules. Pirmajām amfībijām, kas izlīda krastā devona periodā, gan jau arī bija makten grūti pārorientēt ekstremitātes no peldēšanas uz iešanu - gan jau centās iet nevis soļojot, bet kā peldot... Tāpat ir ar to saprātu - ne tik sen izniris no bezapziņas dzīlēm, tas vēl joprojām cenšas apgūt vēl joprojām jauno vidi. Tā teikt, nešaujiet uz muzikantu, viņš spēlē kā prot.

Streikam jēga ir, ja tas ietekmē procesus tā, ka arī ārpus streika esošie (sabiedrība, darba devējs, ierēdniecība) atzīst problēmas pastāvēšanu, ir ieinteresēti tās atrisināšanā un kompromisa atrašanā. Piemēram, ja strādnieki rūpnīcā streiko, tad apstājas konveijers, īpašniekam finansiāli zaudējumi lielāki, nekā paaugstinot algas - īpašnieks spiests piekāpties prasībām.

Skolotāju streikam septembrī es neredzu jēgu, jo sabiedrības vairums to uztvers vien kā mazu neērtību un vasaras brīvlaika turpināšanos. Plus vēl skolotāji septembrī ir bada maizē - vasaras nauda iztērēta, par streika dienām alga nepienākas, tā kā pašiem streikotājiem tas sagādās lielākas neērtības, nekā valdīšanai. (Es nepiedalos streikā tieši šī iemesla dēļ, jo nu jau dzīvoju no kredīta, pārtiekot no makaroniem un gaidot algu.) Jāstreiko maijā: tikko kā būs draudi, ka pagarināsies mācību gads un aizkavēsies liecības un atestāti - satrakotās mātes pašas ies ar lāpām un dakšām uz IzM un MK, lai glābtu savas atvases un vasaras plānus no šādiem kreņķiem.
( ... )

Tolerance un empātija (ne tās primitīvajā, līdzjūtības līmenī, bet spēja iejusties oponenta ādā un saprast viņu) ir iespējama tad, kad ir pārliecība par savu vērtību un no tās izrietošā drošības sajūta. Spēcīgs ir tolerants, jo jūtas par sevi tik pārliecināts un stabils, ka pieļauj citu viedokļu un pozīciju pastāvēšanu. Savukārt vājais jūtas apdraudēts, līdz ar to jebkādu citādību uztver kā draudus savai pastāvēšanai. Viņš paģēr toleranci tikai pret sevi, un nepieļauj citu skatījumu. Dažkārt aizdomājos, ka ja nejustos pašrealizējies un pašpietiekams, mana attieksme pret apkārtējo noteikti būtu citāda.

1932. gada maijā visas vācbaltiešu studentu korporācijas bija spiestas izstāties no LU Prezidiju konventa. Šim notikumam sekoja 1932. gada 1. jūnija LU Padomes aizliegums vācbaltiešiem publiski pulcēties ar savām studentu korporāciju regālijām un nēsāt krāsas.
- - - -
Rubenis Rūdolfs. Vācbaltiešu sociālpolitiskā ietekme uz Latvijas augstāko izglītību Politiskās pārvaldes redzeslokā parlamentārisma perioda beigās. // Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII - Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2022. 215. lpp.

Interesanti, ka Blaumanim "Tālavas taurētājs" esot radies kā parodija par tautiskā romantisma epigoņu dzeju, tālab pirmpublicējums esot “Jaunās Pēterburgas Avīzes” satīriskajā pielikumā “Purva malā”.

Literatūrzinātniece un ilggadēja R. Blaumaņa biogrāfijas un daiļrades pētniece Līvija Volkova to izskaidro, ka šādā veidā Blaumanis “centās aizmiglot modro uzraugu acis”. Savukārt Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa “Rūdolfa Blaumaņa kopotajos rakstos” atzīmē: “Iespējams, ka dzejoļa atrašanās šajā nodaļā norāda uz R. Blaumaņa sākotnējo ieceri – uzrakstīt parodiju par tautiskā romantisma epigoņu dzeju. R. Blaumanis dēvēja tautiskā romantisma periodu latviešu literatūrā par “kumeliņu periodu”.

Par tiem uzraugiem neticu - šaubos, vai kādu uzraugu tajā laikā interesēja peršas par 800 gadu pagātni. Šiem bija jāraugās, vai nav kas slikts par cara tētiņu un impēriju. Par otro domājot, dzejolim patiesi "nav konsekventa parodijas rakstura", jo pati "tautiskā" jeb nacionālromantiskā dzeja savā patosā ir tik ļoti pārspīlēta un smieklīga, ka to parodēt nav iespējams - tā ir parodija pati par sevi.

Monarhijas likvidācija Krievijā 1917. gada pavasarī pavēra iespējas visaptverošām demokrātiskām reformām. Tai skaitā atļāva dibināt politiskās partijas. 1. septembrī Vācijas impērijas karaspēks atsāka militāro ofensīvu un ienāca Rīgā jau pēc divām dienām. Visas politiskās partijas tika aizliegtas, taču jau bija izjukušas pašas - lielākā daļa politiski aktīvāko ļaužu devās bēgļu gaitās. Iespēja atjaunot politiskās partijas Kurzemē un Vidzemē radās vien pēc 1918. gada 11. novembra revolūcijas, taču īsti nebija no kā - absolūtais vairums pusgadu pastāvējušo politisko partiju aktīvistu atradās iekšKrievijā. Man nav zināma neviena partija, izņemot sociāldemokrātus, kura būtu novembra pirmajā pusē Latvijas teritorijā paspējusi atjaunot savu struktūru un darbību, noturējusi sapulces un veikusi citas aktivitātes. Tad no kurienes uzradās "partiju pārstāvji" 17. novembrī? Kas viņus deleģējis (pilnsapulce, kongress)?

Frančus nemaz neuztrauc, ka Francijas valsts pamatus veidojuši romieši un ģermāņi.
Itāļus nemaz neuztrauc, ka Itālijas valsts pamatus radījuši ģermāņi.
Spāņus nemaz neuztrauc, ka Spānijas valsts pamatus radījuši ģermāņi.
Britus nemaz neuztrauc, ka Anglijas valsts pamatus veidojuši romieši, ģermāņi un skandināvi.
Skotus nemaz neuztrauc, ka Skotijas valsts pamatus veidojuši īri un angļi.
Vāciešus nemaz neuztrauc, ka Vācijas valsts pamatus veidojuši romieši un franki (vienu brīdi uztrauca, taču pēc tam par "teitoņu garu" nolēma paklusēt).
Īrus nemaz neuztrauc, ka Īrijas valsts pamatus veidojuši angļi un skandināvi (par tik pašsaprotamu lietu vispār nespriež, aprobežojoties tikai ar pārus sulīgiem lamuvārdiem).

Kurus mūsdienu Eiropā uztrauc, ka viņu valsts politiskās saknes nāk no "ienācējiem"? Pamatā provinciālos austrumeiropiešus, kuru identitātes lepnums un pašcieņa sakņojas vien mītiskajā pagātnē. Tiem nez kāpēc kauns, ka nav paši izdomājuši kultūras velosipēdu, bet paņēmuši gatavu, veicot savu "tjūningu". Kāpēc? Man šķiet, tā vienkārši ir politiskas infantilitātes pazīme - ļaudis dzīvo 19. gs. beigu "kā jābūt" klišejās.