Ieva Pīgozne: ''Danči un apģērbs: Saskares punkti vēsturē''

Internetā klīst tāds populārs mems: "Priekšā iet veci un vāji vilki, bars pielāgo savu tempu viņiem, par tiem rūpējoties". Realitāte atšķiras no šī feika. Ja kāds vilks atpaliek, tad atpaliek, bars tam nepiemērosies. Jo ja piemērosies, tad ies bojā visi - cits bars tiks pie pārtikas ātrāk, šiem paliks vien atliekas un eksistences vilkšana pusbadā.

Viena vecuma grupa, viena skola, viens mācību priekšmets (šajā gadījumā vēsture) un viens skolotājs (tātad identiski apstākļi, attieksme, metodika un pārbaudes darbi). Tad kāpēc gan katrai klasei vidējais vērtējums tik krasi atšķiras? Pārbaudes darbā 8a vidējā atzīme ir 5,54, 8b - 6, 8c - 6,69, 8d - 5,78.

Vienīgais mainīgais faktors ir skolēnu komplektācija klasēs: čaklo un sliņķu īpatsvars katrā klasē atšķirīgs - kur vairāk slaistu, tur zemāks ne tikai vidējais vērtējums, bet mazinās arī čaklo sekmes. Un otrādi. Tas visai pašsaprotami, jo sliņķu un klaigātāju dominance traucē mācīties tiem, kas vēlas, un visā klasē veicina vieglprātīgāku attieksmi pret mācībām.

Ja klases nokomplektētu pēc spējām A-B-C-D, tad A klases zināšanu summatīvā vērtējuma līmenis divkāršotos, B līmenis ievērojami uzlabotos, C līmenis nemainītos, bet D pasliktinātos. Neviens neliedz čaklītim no D pāriet uz C vai pat augstāk, bet slinkumā ieslīgušam gudrītim no A noslīdēt uz B vai C. Procentuāli 50% no šādas separācijas būtu ieguvēji, 25% nekas nemainītos, bet atlikušie 25% no vēstures nezināšanas nenomirs. Vismaz to demonstrē prakse Vācijā un Nīderlandē, kur šāds dalījums pastāv gan starp skolām, gan klasēm.

T.i. no koplabuma viedokļa raugoties, kad pēc spējām separētie absolvēs vidusskolu, tad sabiedrība iegūtu vismaz divas reizes vairāk intelektuāli spēcīgu jaunu cilvēku ar lielu potenciālu.
Latvijā nekas tāds netiek pieļauts ideoloģisku iemeslu dēļ (kā pedagogu kvalifikācijas kursos izteicās viena no pedagoģijas pīlārēm lektorēm: "Ja kāds ierunāsies par skolēnu separāciju, es kļūšu nikna!"), jo dievzemītes pedagoģijas teorētiķu vidē izteikti dominē sociālistiskā pasaules skatījuma pārstāvji. Daudz runā par individuālo pieeju un izcilības veicināšanu, bet praksē redzam vien slaistu "vilkšanu aiz ausīm", gudrīšus un vidusmēru atstājot savā vaļā, un cerot, ka tie "pašvadīti" mācīsies. Tam mācību priekšmeta skolotājam, kuram katrā klašu grupā ir kādi 120 pusaudži (4 klašu grupas kādi ~480 skolēni), fiziski nav laika pat vārdus šiem iegaumēt, un visa individuālā pieeja tiek veltīta atpalicējiem. Rezultāti ir visnotaļ viduvēji pat postpadomju valstu vidū, nerunājot par attīstīto valstu rādītājiem. T.i. ja kāds skolēns izrāda izcilību, tad tas drīzāk par spīti, nevis pateicoties sistēmai.
P.S.
Ja pedagoģijas teorētiķus pielaistu pie sporta dzīves organizēšanas, tad par kaut cik profesionālu sportu dievzemītē varētu aizmirst. Taču, tā kā sporta fani ir kauslīgāki, nekas tāds netiks pieļauts.

Dalos ar amata brāļiem un māsām mazā pieredzītē. Proti, pa laikam tīņi vaicā skolotājam, kāda ir tā mīļākā mūzika. Tas nevis tāpēc, ka viņus interesētu vecāko paaudžu muzikālā gaume, bet gan tāpēc, lai nostiprinātu sevī pārliecību, ka skolotājs/a ir aizvēsturisks dinozauru laikabiedrs. Nu un varētu par to paķiķināt.
Šādos gadījumos iesaku, saglabājot pokera spēlmaņa mīmiku, atbildēt: cilvēks, kurš attīstas visu mūžu, visu mūžu meklē arī ko jaunu ko klausītos - šobrīd mani favorīti ir "Wagakki Band", kas spēlē wagaki sigin stilā. Nu un paskaidrot: lūk, ja jūsu smadzenes spēs evolucionēt no dīgļa plazmas stāvokļa, tad turpmākajās vēstures stundās uzzināsiet, ka "wagakki" ir kopapzīmējums japāņu tradicionālajiem mūzikas instrumentiem, bet "sigin" ir tradicionālās deklamācijas māksla.
Pusaudžiem parasti pie šādas atbildes un klipa demonstrācijas uzkaras operētājsistēma, kādu laiku skatienos jaušama neizpratnes pilna bijība. Ko ar vajadzēja panākt. 😉

Piemērs no dzīves: jauka provinces mazpilsētiņa pusceļā starp Lubānu un Vecpiebalgu, kurā bērniem ar ne tik gaišām galvām vai vienkārši bez iespējām mācīties (no deklasētām latvju alkoholiķu ģimenēm) bija mazs un jauks internāts. Tad ieradās gudra komisija un internātu pievienoja pilsētas skolai, īstenojot bārabērnu "iekļaušanas izglītību". Pašvaldība priecīga, jo nu nauda ietaupās; arī bērnu tiesību aizstāves korķē vaļā uzvaras šampaniešus.
Tie daži skolotāji, kas nu meklē laimi citos pagastos vai pie bērniem aiz jūras... diemžēl, lai uzceptu omleti, čaumalu jāsasit.
Rezultāti praksē... Mazpilsētā, kur visi viens otru zina, pa klasēm izdalītie "internātisti" uzreiz kļuva par skolas parijiem (izstumtajiem). Kopkoris: "Ha-ha-ha, tie jau ar "īpašajām vajadzībām", kuriem vajag vairāk laika pārbaudes darbam, ha-ha-ha!". "Internātisti" ir zaudējuši ilūzijas par savu vietu barības ķēdē - sekmes un interese par mācībām krītas, virkne pusaudžu sāk bēgt no skolas. Finita la commedia.
P.S.
Būtu interesanti uzvaicāt bērnu glābējiem-iekļāvējiem, ko paši domā par savu labo ieceru augļiem, taču aizdomas, ka šie jau nes gara gaismu kādā citā pagastā, un nenojauš, kas aiz viņiem paliek. Bet ja nojauš, tad gan jau pie rokas ir 20 gadus seni Somijas pētījumu materiāli par šīs metodes efektivitāti - neveiksme praksē nenozīmē, ka teorija būtu aplama.

Ir tāds uzskats, ka valstij piederošie uzņēmumi esot daudz neefektīvāki par privātpersonām piederošajiem. Taču tas ir mīts, jo dažkārt tā tas ir, bet bieži efekts pilnīgi pretējs. Privātuzņēmumi ir efektīvāki tikai un vienīgi konkurences apstākļos. Taču, ja privatizē (t.i. uzdāvina privātpersonām infrastruktūru, ko valsts/sabiedrība ar milzu izdevumiem veidojusi aš gadsimtu) monopoluzņēmumu, tad šis privātais monopolists savā darbībā ir daudz nekvalitatīvāks, nekā pirms tam.

- Man lūdzu Krievijas karti.
- Kura datuma izdevumu vēlaties?

- Lūk, par smēķēšanas kaitīgumu runājot...
- Piedod, ticības jautājumos neezmu neko zinošs, tur tev labāk pie teologiem iet.

Pedagoģijā par visām varītēm iesaistītie vēlas, lai šo nozari uzskatītu par "zinātni", kaut zinātniskuma tajā tikpat daudz cik astroloģijā, hiromantijā vai homeopātijā. Lieku reizi par to pārliecinos, sastopoties ar tādu iekšējo metodi kā "rīcībpētījums" (action research). Pat ezītim skaidrs (ezīša kompetences līmenī), ka tas nav nekāds "pētījums", bet gan tikai teorētisko metožu efektivitātes pārbaude realitātē, t.i. "eksperiments". Eksaktajās zinātnēs studenti ar to vien nodarbojas, taču šos par "pētniekiem" neviens tāpēc nedēvē.

- Katram vīrietim dzīvē pienāk tas liktenīgais brīdis, kad jāizvēlas: vai nu turpināt ņirgāties par vēgānismu, jogu un astroloģiju, vai tomēr tikt pie seksa.

Skandināvu sāgu apkopojumā “Heimskringla” (“Zemes loks”) ietilpstošā Orkneisāga (Orkneyinga) vēsta pamācošu stāstu. Proti, Rietumnorvēģijā 9. gs. otrajā pusē bijis visnotaļ ietekmīgs hēvdings jeb jarls vārdā Eisteins Pērkons, kuram bija divi dēli Rangvalds un Sigurds. Eisteins ar dēliem atzina konunga Haralda Skaismata augstāko varu, kad tas pēc uzvaras kaujā piea Hafrsfjorda 872. gadā kļuva par visas Norvēģijas karali.

Pēc šīs kaujas daudzi norvēģu jarli, konungi un hēvdingi, kuri nevēlējās pakļauties, pameta Norvēģiju un apmetās uz dzīvi Islandē, Orknejas un Šetlandes salās. Taču karš turpinājās - karaļa Haralda sūtītie Eisteina dēli iekaroja abus arhipelāgus, kas dzimtai dāvāja Orkneju jarla titulu. Par pirmo jarlu kļuva Rangvalds, taču pēc neilga laika atdeva titulu savam kareivīgākajam brālim Sigurdam ar iesauku “Varenais” (Sigurd Eysteinsson or Sigurd the Mighty). Tā Eisteina Pērkona dzimta nostiprinājās Orknejas salās un sāka raudzīties pēc jauna laupījuma.

Apvienojuši spēkus ar jarlu Torsteinu Rudo, Eisteinsoni sāka iebrukumus Ziemeļskotijā. Sākums bija gana veiksmīgs - kaut vietējie piktu un skotu mormēri (cilšu vadoņi, līdzvērtīgi kontinenta hercogiem) izmisīgi pretojās, tie tika pieveikti viens pēc otra. Skandināvi pakļāva Rosas, Keitneses un Sazerlendas zemes, taču apstājās pie Morejas. Turienes mormērs Maels Brigte (Máel Brigte the Buck-Toothed), ar iesauku “Ilknis”, nebija pliku roku ņemams - skandināvi un pikti neskaitāmas reizes tikās asiņainās sadursmēs, kurās gāja bojā daudzi varonīgi karotāji abās pusēs, - ne vieni, ne otri tā arī nespēja gūt virsroku.

Tad abu pušu karavadoņivadoņi Sigurds Eisteisons Varenais un Maels Brigte Ilknis vienojās, ka katrs no viņiem ņems līdzi 40 labākos karotājus, lai sastaptos izšķirošā kaujā. Kas uzvarēs, tam piederēs Moreja. Taču Orknejas jarls lauza zvērestu - četrdesmit karotāju vietā atveda astoņdesmit. 892. gada vasarā noritējusī kauja bija īsa un asiņaina. Pikti, pārspēka mākti, krita viens pēc otra. Maels nolādēja zvēresta lauzēju un solīja atriebties arī pēc nāves. Sigurds sulīgi nosmējās - ho ho ho!, - un pašrocīgi nocirta tam galvu.

Piesējis Maela galvu pie zirga segliem, Sigurds devās mājup. Ceļš ilga vairākas dienas, ceļi līkumoti un neasfaltēti, t.i. grumbuļaini kā Vecrīgas bruģis. Acīmredzot ne velti vietējie stomatologi Maelu bija iesaukuši par "Ilkni" - piesietā galva, kratoties, saskrāpējusi Sigurda cisku līdz asinīm. Uzvaras svinību dzīres vēl nebija beigušās, kad jarls nolikās garšļaukus ar asins saindēšanos, un pēc pāris dienām nomira. Tā Maels atriebās.

Sigurdu apglabāja, kā jau pienākas, uzberot pār kapu augstu kurgānu, tas tā arī saucas “Sigurda kurgāns” (Sigurðar-haugr - Sigurd's Howe) to arī tagad var aplūkot, apmeklējot Dornohas pilsētu Skotijas ziemeļos.

Fabulas jēga? Klausiet ārstu padomiņu - nepaļaujaties uz antivakseru sludināto "dabisko imunitāti", bet dezinficējiet un apsaitējiet arī sīkākās brūces.