No vienas puses, te Latvijā ļaudis nekad nav dzīvojuši tik labi un pārtikuši, kā šobrīd. Tas priecē. No otras puses, es skeptiski raugos nākotnē, jo [nepamatoti?] augstprātīgi šķiet, ka lielākā daļa līdzpilsoņu ir neglābjami tupi...
Mazs piemērs:
Feisbukā lasu teātra režisora Alvja Hermaņa atklāto vēstuli Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam: "Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus, - ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām, mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā." Komentāros, protams, tauta (baudījusi lielisko veco izglītību) vienojas kopīgā dziesmā un atbalstā.
T.i., dzīvojot savā burbulī, izdomā problēmu un pārmet par tās esamību. Jo painteresēties, tas prasa laiku un smadzenes... Lai gan cienījamajam māksliniekam, pirms izteikties, atliktu vien aiziet līdz tuvākajai Rīgas sabiedriskā transporta pieturai - visnotaļ liela iespēja, ka viņš tur uz soliņa ieraudzītu un varētu paņemt īso instrukciju "ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā".

"(..) Humanitārā jeb literārā izglītība, kas reiz bija ģimnāzijas pabeigšanas nosacījums, ir kļuvusi par svešvārdu - ne tikai šajās skolās vien. (..) Daiļliteratūrai, lai cik augstvērtīgai, dzīves gājumā šodien atvēlēta vieta vistālākajā stūrī; izglītības diskursos, kur kompetences mudžēt mudž, tai vairs nav nekādas teikšanas.

Tiesa, humanitārā izglītība klasiskajā nozīmē tika apšaubīta jau debatēs par mācību programmu reformām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Seno valodu izslēgšana no mācību satura tika pamatota ar to, ka tās var būt individuālās bagātināšanās avots, taču vairs neveic vispārējās izglītības politikai atbilstošu funkciju: "Kurš gan noliegs, ka antīkā laikmeta garīgo avotu studijas un to valodas pamatstruktūru zināšanas var būt vērtīgas un kādu aplaimot? Tas attiecas ne tikai uz zinātniekiem, bet ikvienu, kurš tajās meklē iedvesmu. Taču tas nenozīmē, ka šīm zināšanām ierādāma centrālā vieta vispārizglītojošās skolās." To, ko mācību programmas reformators Sols Robinsons saka par sengrieķu un latīņu valodu, šobrīd var attiecināt uz literatūru vispār. (..) Un te runa nav par to, ka kādreizējais kanons jau vairākkārt ir demontēts un apšaubīts; runa ir par jauno kompetenču izglītību, kas principā atsakās no satikšanās ar mākslas un literatūras darbiem kā no izglītības mērķa.

Kompetence vienmēr tēmē uz varēšanu, noderīgumu, problēmas risinājumu. Lai arī kas tiktu prasīts un kādā saturā šī māka būtu iegūstama - virzībā uz prasmēm viss neizbēgami kļūst par līdzekli, ko var papildināt tikai tādi paši funkcionāli līdzekļi. Dzimtās valodas stundas kompetences, kas vērstas uz literatūru, piemēram, teksta izpratne, analīzes spējas, vēsturiski sistemātiska kontekstualizācija, atšķirīgu rakstīšanas stratēģiju salīdzināšana, parādās kā mērķi un prakses, kas sasniedzami un īstenojami, darbojoties ar jebkuru tekstu; tas vairs nav metodisks arsenāls, lai tekstu, kuru uzskatām par nepieciešamu, varētu lasīt un saprast. Jautājums, kāda loma šajos apstākļos vispār vēl ir humanitārajai izglītībai, rādās pavisam skarbs. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 13.-14. lpp.

"(..) Pārmetums, ka skola nemāca to, ko vajag dzīvē, ir pavadījis pedagoģiskās iestādes jau kopš antīkā laikmeta. (..) Nederīgas zināšanas. Jā, tās raksturo izglītotu cilvēku un nāk par ļaunu. Skolnieki prot interpretēt dzeju, taču nespēj aizpildīt nodokļu deklarāciju - tas tik tiešām ir katras mūsdienu izglītības ministres ļaunākais murgs. Tāpēc skola vairs nedrīkst nodarboties ar zināšanām, kurām nav dzīves konteksta, jēdziens "faktu zināšanas" ir kļuvis par - starp citu, nodevīgu, - nevārdu; it kā vajadzētu mācīt viedokļus un ideoloģiju. Atbilstīgi situācijai un nolūkiem ir pieprasīta uz kompetencēm orientēta jautājumu nostādne, savukārt zināšanas, kas nenoder kādas problēmas risināšanai, ir nelietderīgas un no tām jāatsakās. Ka šāda zināšanu vērtības pazemināšana ir saistīta ar jau kādu laiku tik labprāt apraudāto postpatiesības laikmetu, paliek nepamanīts tiem, kas līdz šīm visu uzskatījuši par sociālu konstrukciju un tagad no jauna atklājuši empīrisku patiesību. (..)"

Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 12.-13. lpp.

Skatoties Krievijas ziņas, visu laiku nepameta sajūta, ka kaut kur jau tas viss redzēts. Tagad atcerējos: Šīrera "Berlīnes dienasgrāmata"!

Berlīne, 1940. gada 29. augusts:
Gebelss pēkšņi mainījis taktiku. Šodien viņš bija devis rīkojumu, lai visi laikraksti sašutuši vēstītu par angļu lidotāju “necilvēcību”, bombardējot neaizsargātās Berlīnes sievietes un bērnus. Jāņem vērā, ka ļaudis šeit pagaidām nezina par vācu bumbvedējiem virs Anglijas. Visiem šodienas laikrakstiem viens centrālais virsraksts: “GĻĒVAIS BRITĀNIJAS UZBRUKUMS”. Un punduris doktors liek presei iestāstīt cilvēkiem, ka vācu lidmašīnas bombardē Anglijā tikai militāros objektus, kamēr “britu bandīti” pēc Čērčila personiskās pavēles “uzbrūk tikai nemilitāriem mērķiem”.

Berlīne, 1940. gada 31. augusts:
Kad vakar ienāca istabene, es jautāju: “Vai šodien angļi gaidāmi?” Viņa nopūtās. Visa pārliecība, tāpat kā piecu miljonu berlīniešu pārliecība par to, ka galvaspilsēta ir pasargāta no gaisa uzbrukuma, ir izgaisusi.
Kāpēc viņi to dara? - viņa jautāja.
- Tāpēc, ka jūs bombardējat Londonu.
- Jā, bet mūsu armija dod triecienus tikai militārajiem objektiem, bet angļi, viņi grauj mūsu mājas!

Berlīne, 1940. gada 7. septembris:
Lai amerikāņiem būtu priekšstats par to propagandu (lai gan man nebija tiesību tā dēvēt), kurai pakļauta vācu tauta, es nolasīju vakara ēterā nākamo Berlīnes laikraksta “Borsen Zeitung” citātu: “Kamēr Vācijas aviācijas uzbrukumi tiek veikti vienīgi pret militārajiem objektiem (šo faktu atzīst arī britu prese, un britu radio), karaliskie Gaisa spēki neatrod neko labāku, kā uzbrukt civilajiem objektiem Vācijā. Lielisks piemērs tam bija uzbrukums Berlīnes centram pagājušajā naktī. Šajā uzlidojumā cieta tikai dzīvojamās mājas un neviens militārais objekts.
Vācu tautai nav ne jausmas (jo nacistiskā prese un radio to noklusē), ka tikai augustā vien luftwaffe's uzlidojumu rezultātā britu “militārajiem objektiem” bojā gājuši vairāk nekā tūkstotis mierīgo angļu iedzīvotāju.

Berlīne, 1939. gada 28. aprīlis:
Šodien Hitlers denonsēja vēl divus līgumus (man grūti aprakstīt līksmo klukstēšanu Reihstāga zālē viņa runas laikā) un atbildēja uz Rūzvelta aicinājumu garantēt, ka Vācija neuzbruks kādai no Eiropas valstīm... Hitlers teica, ka ir vērsies pie visām, kuras, pēc Rūzvelta domām, Vācija apdraud, un “visos gadījumos atbilde bija negatīva”. Tādām valstij kā Sīrijai, viņš teica, es nevarēju pajautāt, jo “pašlaik viņiem nav brīvības, un viņu tiesības pastāvīgi ierobežo demokrātisko valstu militārais spiediens”. Tad Hitlers ironizēja, ka "misters Rūzvelts" acīmredzot izvairījies pie draudiem pieminēt tādu faktu kā Palestīnas okupācija, ko nekādi nav veicis vācu karaspēks. Un tā tālāk, tajā pašā sarkastiskajā tonī... Vai Amerika vēlas risināt strīdus jautājumus sarunu ceļā? - viņš jautāja. - Bet vai tad ASV nebija pirmās, kas atteicās no dalības Tautu Savienībā? Vācija tikai pēc daudziem gadiem nolēma sekot Amerikas paraugam un arī pamest šo lielāko sarunu vietu pasaulē.

Berlīne, 1939. gada 11. septembris:
Vakarā metro, pa ceļam uz radiostaciju, es dzirdēju daudzus neapmierinātus izteikumus par karu. Sievietes izskatījās īpaši nomāktas. Tomēr, kad atgriezos atpakaļ, pa platformu stacijā, kas atradās pie Vācu operas, kustējās milzīgs pūlis, galvenokārt sievietes. Viņas bijušas operā, un šķita, ka nevienai nerūp karš, ka vācu bumbas un šāviņi krīt uz sievietēm un bērniem Varšavā. Šaubos, vai karš ienāks šo cilvēku mājās bez briesmīgām bombardēšanām vai ilgas pusbadas eksistences.
Klasiskais virsraksts šodienas avīzēs: “POĻI BOMBARDĒ VARŠAVU!”

Berlīne, 1939. gada 4. oktobris:
No šodienas preses: “12-Uhr Blatt” pirmajā lappusē sarkaniem trekniem burtiem: “Anglija ir atbildīga par Varšavas provocēšanu pretoties.” Redakcijas sleja “Nachtausgabe” apgalvo, ka pati Amerika nemaz nevēlas iestāties karā, to grib vien “Rūzvelta kungs un viņa ebreju svīta”.

Berlīne, 1939. gada 18. decembris:
Ļaudis joprojām nespēj aptvert, dižā uzvarētāja “Admirālis grāfs Špē” gaitas pēkšņi aprāvušās Montevideo. (..) Es dzirdēju, ka flotes vadībā ir aizkaitināti par Hitlera nepārdomāto propagandu šajā sakarā. Admirāļi ir īpaši neapmierināti par to, ka dienā pirms kreiseris nogrimis, Gebelss lika presei izplatīt ziņojumu (un pa radio no Montevideo atsūtītās fotogrāfijas), kurā teikts, ka kreiseris ir cietis tikai nenozīmīgu bojājumu, bet tas, ka briti ziņo, ka tas ir nopietni bojāts, – tīri meli.
- - - - -
Via: Ширер У. Берлинский дневник. Европа накануне Второй мировой войны глазами американского корреспондента —Центрполиграф: Москва, 2002

Savulaik man šķita stilīgi pa laikam teikumā iespraust kādu rupjību, piemēram, "suka bļe", "idiots" u.tml., vai slenga vārdiņu - lai demonstrētu savu brīvību valodā un tās pūrisma noliegumu. Tas pārgāja brīdī, kad secināju, ka nu jau valodas ziņā daudz neatšķiros no tām cilvēkveida būtnēm, kas ielas malā veldzējas no 2 litru plastmasas Optima līnijas alus dzēriena. Bet, kā 17. gs. formulēja Florences bruņniecības akadēmijas rektors (kura vārdu šobrīd slinkums pierakstos meklēt): "Laikos, kad salašņa var būt bagātāks par grāfu, tikai valoda, manieres un gaume atšķir aristokrātu no lumpena". T.i. pieķēru sevi degradācijā, nevis attīstībā. Cīnos ar to.
Līdzīgi ir ar t.s. "profesionālajiem opozicionāriem" - Querdenker, - kas savā pasaules skatījumā balstās uz jebkura oficiāli akceptēta viedokļa noliegumu. Paradokss slēpjas iluzorajā pārliecībā, ka opozīcija kā pasaules skatījums var padarīt brīvu, - patiesībā tā iedzen cilvēku vēl noslēgtākos rāmjos, nekā akla ļaušanās meinstrīmam. Jo kritiskā domāšana un kritizēšana nav viens un tas pats. Taču profesionālie cietēji #vissirslikti to nesaprot, tāpēc nemainās - ir tādi, kādi ir.

Кризис этот заключается в том, что массовое сознание чем дальше, тем сильнее приобретает иррациональный, мистический, религиозный характер, а картина окружающего мира становится все более и более мифологической и магической. Это, к сожалению, неизбежно на фундаментальном уровне; это не какое-то "веяние времени" или "полоса", а именно что цивилизационный кризис. Дело в том, что я принадлежу к последнему поколению, владевшему всем объемом знаний и технологий, которыми на тот момент располагало так называемое человечество.
( ... )

Izglītība kā sekularizēta reliģija

Tas, kurš šodien runā par izglītību, tic brīnumam. Ne ar vienu dzīves jomu nesaistās tik daudz cerību kā ar izglītību, nav tādas instances, kurai tik ļoti uzticētos. Izglītību uzskata par neizsmeļamu resursu ar izejvielām trūcīgās valstīs, jo tā palīdz globālajā konkurencē. Izglītība ir veids, kā vajag emancipēt, atbalstīt, integrēt un iekļaut meitenes, migrantus, bēgļus, margināļus, zemākos slāņus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un apspiestās minoritātes. Izglītība pasargā jauniešus no narkotikām, no Islāma valsts, no AfD un Pegida kustības. Izglītība ir tas ceļš, kurā bērni iepazīst visas seksualitātes formas, lai pēcāk saprastu, vai ir orientēti homo-, inter-, trans- vai drīzāk tomēr heteroseksuāli. Izglītība ir līdzeklis, ar kuru iespējams novērst visdažādākos aizspriedumus un diskrimināciju, apgūt politiski korektu domas un runas veidu, novērst aptaukošanos un anoreksiju un nākotnē nodrošināt darbu. Un līdztekus tam visam izglītība dara jaunus cilvēkus laimīgākus un samazina fertilitātes rādītājus reproduktīvi stiprās sabiedrībās.

( ... )

(..) Ja "izglītība" ir kļuvusi par visu problēmu universālu risinājumu, tad "izglītots cilvēks", kurš taču būtu visu izglītošanas pasākumu īstais mērķis, vairs pat neparādās pie apvāršņa izglītības plānošanā un izglītības biogrāfijās, kuras nu tiek pētītas un aprakstītas, un mēs arī nemaz vairs nesaprastu, kur tam būtu vieta oficiālajā izglītības karjeras reģistrā. Vispārizglītojošās skolas absolvēšana, uz kompetencēm orientēti, laikmetīgi eksāmeni, atbilstoši Boloņas modelim pabeigtas bakalaura studijas - nekur nav pieminēts "izglītots cilvēks" kā izglītības mērķis vai vismaz dota norāde uz to. Cilvēkiem nav nedz jāizglītojas, nedz tie jāizglīto - šodien tiek prasīta tādu "kompetenču" iegūšana kā darbs komandā, gatavība komunikācijai, prieks strādāt inovatīvi un spēja pielāgoties tehnoloģiju attīstībai.

( ... )

Neviena no tām nav nekas jauns, pa kādai sastopama it bieži, taču fašismā tās sastopamas visas vienkopus.

1. Tradīciju kults, atsaukšanās uz mītiskās senatnes "garīgo mantojumu", kas fašismā sinkrētiski savienots, ignorējot visas pretrunas, vienkopus maisot gan seno indoāriešu un senēģiptiešu kultu okultismu ar tradicionālistu domātāju izvilkumiem. Redzam vienkopus leģendu par svēto grālu un "Ciānas gudro protokolus", sv. Augustīnu un Stounhedžu, alķīmiju un Sv. Romas impērijas bruņniecības leģendas, bet pa virsu ko no Demestra (de Maistre), Genona (Guénon) un Gramši (Gramsci).

( ... )

- Nav tā, ka būtu katastrofāli krities izglītības līmenis. Sāls ir kur citur, proti, katastrofāli ir krities pieprasījums pēc personu izglītotības līmeņa, to aizstājot ar diplomu. Gluži kā Ļeniņa vīzijā, kur jebkura mājsaimniece varēs vadīt valsti, bet krāvējs – ostu. Un kamēr tas būs iespējams, nevienam tā tava izglītība nebūs vajadzīga.