40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

How I hate all this noise
Blocking out my master’s voice

Nu jauki nu

Christine Chubbuck was the first and only television news reporter to commit suicide during a live television broadcast. On July 15, 1974, eight minutes into the broadcast, the depressed reporter said “In keeping with Channel 40’s policy of bringing you the latest in blood and guts, and in living color, you are going to see another first: an attempted suicide.” With that, Chubbuck drew up a revolver and shot herself in the head.

http://www.neatorama.com/2007/03/12/30-strangest-deaths-in-history/

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

Liturģisks post(black)metāls no ASV ar tādiem kā screamo un shoegaze un simfoniskiem elementiem. Pietiekami oriģināls un ekstātisks, lai piedotu viņu nejēdzīgo izskatu. Pēc jaunākajām vēstīm grupa esot atbrīvojusies no , My Love daļas savā nosaukumā

However Boldly Their Warm Blood Split

(neinteresē, tinam tālāk ;)

Illusions are to the soul what atmosphere is to the earth.
Roll up that tender air and the plant dies, the colour fades...
By the truth we are undone. Life is a dream.
‘Tis waking that kills us.

Tātad tā, ievēroju tādu diskursu pirms dienas vai divām, depresijas sakarā, kas vienmēr kādam ir aktuāla, nudien neredzu jēgu aizrauties analītiskā tukšumā par to, vai tā ir slimība, vai nav, jo kāda atšķirība, ja tā ir, bet no visas sirds novēlu tiem, kas izklaidību, apātiju un gribasspēka deficītu uzskata par cēloni, nevis sekām, pašiem reiz nonākt attiecīgajā stāvoklī un nolaisties no saviem hipokrātiskajiem “augstumiem”, otrkārt, izsaku līdzjūtību, jo tikai nāve ir labāks skolotājs un “jums” daudz iet secen, tas mentālais horors, kam nav sakara ar “dzīves apnikumu”, “cilvēka stāvokli” (eksistenciālismu) vai kaut ko citu pastarpināti saprotamu, man liekas, ir lietas, kuras apzināties un par kurām būt pateicīgam iespējams tikai galējā izmisumā, bet es neko neapgalvoju, vismaz tā pa īstam, galu galā saīsne uz ko tādu varētu būt amfetamīna abstinence. Ceru, man vēlāk neriebsies tas, ko esmu uzrakstījis, pagaidām tikai trenējos. Arlabunakti, runā Virdžīnija Vūlfa

Kaut kas atmosfērisks un no Austrālijas, atgādina zvaigznēs aizbraukušu Summoning. Pieņemsim, ka par godu tai zondei

Journey Across the Stars

Mmm, laikam trešā labākā no līdz šim redzētajām filmām ar G.G. Bernālu (pēc Amores perros un La Science des rêves, un ne jau aktiera dēļ, bet filmas ar viņu ir vērts vilkt, jo tās nemēdz būt neinteresantas), sievietes režisēta, politiska, gudra un efektīva, turklāt ļoti “skatāma”. Man vispār patīk (ir, kam nepatīk) kino ar kino iekšā jeb filmas par filmām, taču šajā filma filmā vairs nav mērķis, bet spēcīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Varbūt pirmajā mirklī tā nepavisam nešķiet perfekta, it sevišķi uz beigām, bet varbūt tieši šī aizspriedumu revīzija ir visīstākais izaicinājums sirdsapziņai un katrā ideologā inherentajam liekulības potenciālam laikā, kad gandrīz katrs, kam nav slinkums, ir ideologs, ja ne citiem, tad pats sev. Starp citu, pēc filmas pašizglītošanās nolūkos nekavējoties iepazinos ar šo dokumentu.

Interesanti, ka Bolīvijas valdība 2012. gada 21. decembri jeb viedo maiju kalendāra beigas pasludinājuši par Kapitālisma beigām un atzīmē ar kokakolas aizliegšanu. Atzīšos, ka līdz šodienai nezināju arī neko par kolorīto Evo Moralesu, bijušo kokas fermeri un pirmo etniski korekto valsts prezidentu Latīņamerikas vēsturē.

Vakarnakt nolēmu beidzot noskaidrot, kad ir vispareizākie laiki ārstniecības augu vākšanai (pilnmēness, agrs rīts, pirms vētras), un pēc tam trīs reizes devos norasojušajā ābeļdārzā, kur pamodināju trīs zālē nakšņojošus putnus un nogriezu apmēram trīsdesmit trīs asinszāļu lakstus. Pie viena no jauna uzzināju, ka hypericum būtībā nozīmē ‘virs ikonas’ (vietas, kur šo cēlo augu kāra vasaras saulgriežos, lai no mājām aizbiedētu ļaunumu), bet perforatum atsaucas uz lapām redzamajiem punktiņiem, kas īstenībā ir sīki caurumiņi. Latviešu valodas piedāvātie sinonīmi gan ir krietni suģestējošāki, piemēram, dzelzs zāle, raganu kauli, vīna puķe, zirgu rauda u.c., nemaz nerunājot par krievu зверобой. Avotos rakstīts, ka mājlopi, ieēduši asinszāli, mirst nost, un to nedrīkst lietot neierobežotā daudzumā, bet retos gadījumos tā var radīt vieglas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reiboni, apjukumu un nogurumu. Pēc tam no viena stiebriņa uztaisīju tēju un likās, ka patiešām sajutu pilnmēness suģestēto iedarbību, jo randomā sāku skatīties dokumentālo filmu par, iespējams, garlaicīgāko fontu pasaulē (Helvetica), bet tā izrādījās tik interesanta, ka pat tiku līdz pusei, iegrimstot dziļās pārdomās par cilvēka sūtību un lauku/pilsētvides atšķirībām. Līdz galam neizdomāju, jo asinszāle gan nomierina, gan palīdz pret bezmiegu, bet, acīmredzot, ne uz ilgu, jo pēc kādas pusstundas mani uzmodināja peles grabināšanās blakustelpā un nelika mieru, kamēr neizbesījos un neienesu istabā ūdens spaini, uzmini, kam. Bija jau gaišs, bet mēness vēl nebija norietējis

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

Demonu nav. Bet ir silta tēja

Austroungāru ekspresionists Alfrēds Kubins (1877–1959), cita starpā vairāku Po stāstu ilustrators, 18 gados neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību uz savas mātes kapa, bet gadu vēlāk īss dienests armijā viņu noveda pie nervu sabrukuma. Visai iespējams, ka tām marginālajām personībām, kuras līdzīga rakstura eksistenciālās krīzes piemeklē jau agrā jaunībā, ir paveicies vairāk; varbūt, ka tieši gremdēšanās groteskajā palīdzēja viņam pārdzīvot nacistu režīmu un nomirt pašam savā pilī 82 gadu vecumā.



Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, зачем ты гниешь?
Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, нахуя ты гниешь?

Rūc Zvaigžņotais Juris NECRO STELLAR (ahuennijs projekts, atkārtošos) dziesmas Паук-Обыватель beigās. Man gan, skatoties uz modernās pasaules izpausmēm (tādu Positivus, piemēram), likumsakarīgi ienāk prātā, ka mūslaiku masu patēriņa kultūras raksturotājs jau sen vairs nav pelēcība, bet, tieši otrādi – pārmērīgs, bezgaumīgs, bezdievīgs krāsainums. Akdies, tas varbūt ir tukši un banāli, bet jūs taču saprotat, ka arī krāsas nāk no iekšām (c) Cieti

( Cibai 10 )

Cibā mani neviens neievilka, bet pieļauju, ka pirmoreiz par tādu uzzināju kaut kur koijots administrētajā “Piparmētras” forumā. Aptuveni 2005. gada otrajā pusē, kad arī tika radīta šī identitāte, piereģistrējos kā nefolks (ar s) un kādu laiku eksistēju tikai un vienīgi kā lasītājs, bet tad nokaunējos un izdzēsos. Atceros, ka biju savācis sevisprāt diezgan interesantu draugu lentu, taču, lai gan biju sajūsmā par vietnes latviskojumiem, īsti nesapratu LJ platformas priekšrocības un norakstīju SC kā pārāk neērtu un lietotājam nedraudzīgu (pats tolaik vedu parodiju par blogu tagad jau vēl vairāk norakstītajā Yahoo! 360°)

2008. gada sākumā iestājos nacionālajā megaportālā Draugiem.lv, kur mani visu laiku sūdzēja tautas policijā un banoja, bet par to, ka biju sācis tur rakstīt dienasgrāmatu jeb spamot (galvenokārt par mūziku vai citiem sev interesējošiem kultūras fenomeniem), cenzūra un ierobežota pieejamība mani galīgi neapmierināja, tāpēc nedaudz iespringu un pārcēlos šurp (ar visiem draugu dienasgrāmatas spamiem). Vismaz pusgadu Cibas komunālajā elementā vispār neiedziļinājos; izņemot paziņas, citus īpaši nelasīju, bet tad vienā jaukā dienā sapratu, ka tā nav pieklājīgi, un piedraugoju visus, kas bija piedraugojuši mani.

2011. gada rudenī izdomāju, ka būtu feini iegūt vairāk lietotājbildes, bet PayPal mētājās liekas eiras, tāpēc kļuvu par apmaksāto lietotāju, piedraugoju visus, kas nekaitina un neraksta pavisam garlaicīgi (ātrākais veids, kā tikt pie jauniem sekotājiem, yo), sataisīju kaudzi antenu (RSS barotņu), galvenokārt paša vajadzībām (lai no cibas nebūtu jāiet ārā vispār hehe), un beigās iegāju tādā azartā, ka bija jāsāk rakstīt zem atslēgas (līdz tam to praktiski nekad nedarīju)

2012. gada sākumā nefolk žurnālu izdzēsa dusmīga veģma un viņas astrālās draudzenes. Pēc tam veselu nedēļu atturējos no cibošanas, bet tās ir pupu mizas, ņemot vērā, ka divreiz mūžā uz pusgadu esmu atturējies pat no pīpēšanas; kādā rītā padevos atkarībai un vienkārši sāku jaunu žurnālu, t.i. šo. Vecā saturu vēlāk dabūju atpakaļ par pudeli Bushmills Black, bet turpināt tur nebija nekādas vēlēšanās. Man laiks beigt, bet dotajā kontekstā laikam vispiemērotāk būtu to darīt ar vienu no patiesākajām atziņām visā klab.lv

Achtung: cibošanās var izraisīt spēcīgu psiholoģisku atkarību. Esiet modri.

“I didn’t deliberately set out to be blasphemous, but then Pope John XXIII is a better judge of such things than I am.”

  — Luis Buñuel

Tikai nesen sapratu, ka Necro Stellar ir nevis baigais andergraunds, bet reāla Krievijas mēroga industriāli gotiskā metāla leģenda. Kaut kas revolucionārs:

Кольцо Сопротивления

(Videoklips sviests, bet dziesma ļoti patīk)


upd. Rēcīga* kaverversija

* vārda tiešā nozīmē

OMX Vai šis nav lielisks



While building upon a black metal base, Menace Ruine incorporates swirling noise soundscapes, martial drumming, eerie organs and cleanly sung ethereal female vocals rising over the waves of sound to create a sound of beauty. [x]

Omnia In Nihil

(visus ierakstus var atrast internetā)

Starp citu, aizvakar man bija vēl viena sinhro.noitāte ar KAMPFAR (atsaucoties uz iepriekšminēto subj., šis vārds nozīmē Odin! vai Wotan! un ir sens vikingu kaujas sauciens... rekur, kants arī šodien kaut ko sinhronizē ar vikingiem un kara saukļiem >:) Pabeidzu skatīties visu laiku dārgāko zviedru mākslas filmu pasaulē Arn, The Knight Templar (2007), un tur vienā kaujā piedalās kaut kādi norvēģi (laikam vēsturiski adekvāti), kas tā arī uzbrūkot kliedza. Filma, visticamāk, katram vēsturniekam un pagānmetālistam jau sen zināma, bet es līdz šim par tādu nebiju dzirdējis vai tikpat efektīvi biju aizmirsis. Diemžēl šis izskatās pēc gadījuma, kad Zviedrijas kinoindustrijas mērogiem milzīgais budžets ($30M) kādu ir pārlieku satraucis, bet kādu tieši otrādi – atslābinājis, un beigās neviens nav gribējis uzņemties atbildību par galarezultātu. Rodas iespaids, ka lielākā daļa līdzekļu ieguldīti luksusa precēs, visādos spīguļos, zvīguļos, zvārguļos, zirgos un smalkās lokācijās, bet nav padomāts par elementāro, kā to visu saturēt kopā, rati apgāzušies, mantība izbirusi grāvi, pīrāgs nav izcepts līdz galam. Režisors bijis vai nu nekompetents, vai nu pilnīgs raspizģajs, vai ap filmēšanas vidu viņam iestājusies depresija, saprotot, ka tikt galā ar uzņemtajiem apgriezieniem nav tik viegli, kā tos uzņemt. Pirmā sekvence tuksnesī, piemēram, ir nevainojama, un tāpat nevainojami turpinās apmēram minūti-divas, un tad sākas... ļoti nepārliecinošas kaujas ainas (kaut kas no sērijas ar Keiša (?) boksēšanos Torņkalna baznīcas zvanu tornī, nu nesanāk nekas, davai moš paboksējies pret kameru, ai, saiģot, liekam to pašu – te episki masu skati aizvietoti ar banāliem tuvplāniem, fiziski neiespējamiem acu dueļiem un uzkrītošiem centieniem notušēt to, ka kādam bijis žēl sapiķot normāliem datorgrafiķiem no jaunzēlandes vai tml.), tālāk, neizteiksmīgi, empātiju neraisoši aktieri, it sevišķi galvenais, neveikls sižeta plūdums un darbības vietu maiņas, idiotisks statistu pielietojums, nu, cik var staigāt ar to malkas klēpi rokās, vispār vesela neveiksmīgi realizētu klišeju jūra. Nesen cepos par to, ka filmās nerunā pareizajās valodās, bet te ar šāda rakstura pretenziju novēršanu autori ir smagi pārcentušies un trūkst konsekvences, kamon, XII. gs. saracēnis, kurds, arābs, vienalga nekomunicētu ar zviedru tekošā American English. Par citu vēsturisko akurātumu nemāku runāt, tāds Arnus Magnussons tiešām esot reāli eksistējis un darījis to, ko nu viņš tur dara, bet filma ir populārākā mūsdienu Zviedrijas rakstnieka triloģijas ekranizējums, un, spriežot pēc lasījušo atsauksmēm IMDb, ārkārtīgi neveiksmīgs. Es nemaz nezinu, ko te labu pateikt, piekusu, varbūt esmu kļuvis pārāk prasīgs pret detaļām, varbūt pirms 15 gadiem man tāds cirks pat patiktu (bet pirms 15 gadiem jau bija Braveheart), well, ja gribas vēsturisku melodrāmu ar smukiem skatiem, tad šī nav tā sliktākā izvēle, ar ko nosist vakaru (vai divus), bet Kingdom of Heaven katrā ziņā bija krietni pārāka.

Savdabīgi vienlaicīgi, tīklā meklējot informāciju par Kampfar vokālistu (kā sauc, meklēju –) Dolk, aptuveni blakussfērā uzpeld vēl kāds Dolk (norvēģiski – duncis), turpatienes Banksijs kā izrādās

Blitzwitch (Mare, 2011)

In & Out (via dooora, via basta)

Don’t

( Vēl viens fail )

Izskatījās pēc dūmīgas American Gothic versijas nesenajiem Šerlokiem Holmsiem, bet tādas pavisam Dieva pamestas, pat īsti nepavilka līdz Toma Henksa kriptoloģiskajai skraidīšanai Roberta Lengdona pēdās, bet adekvāti, protams, Po, kurš nav nekāds Žils Verns, bet nāves kavalieris, tātad spriedzes vietā teikšanai jāir nenovēršamas nolemtības nojausmai un suģestējošām šausmām, kas liek aizvilkt aizkarus, aizslēgt durvis vai paslēpties zem segas bērnībā, kad tava stāsta varonis virpuļo lejup un paša radītā pasaule kļūst par savu karikatūru, jebkura cerība uz glābiņu izplēn zudušās nemirstīguma apziņas priekšā... Ēm, ļoti patika ideja un sižeta iekšējā loģika, simbolisms, arī teksti eleganti, izpildījums tā, kā jau teicu, adekvāti blāvs, pesimistiski duļķains, vietām vairāk ērmīgs kā grotesks, un skops, vismaz vēl kādu no populārākajiem Po motīviem jau varēja, arī aktieris, kura vārdu nerakstīšu, jo nepatīk, kā latviski rakstās, neizskatījās pārāk līdzīgs pēc zīmējumiem pazīstamajam oriģinālam, vismaz es nekad neesmu redzējis tādu, kurā Po būtu bārda. Pārējie tēli, atkal, adekvāti Po fikcijai kartonīgi, izmeklētājs reāls kapteinis Amerika, citi atgādināja datorspēles varoņus. Toties visu cieņu par jenotu, to es saprotu, ja nevar kādu no ceļojoša cirka izbēgušu traku, sieviešu galvas raujošu pērtiķi cilvēkēdāju, tad vismaz jenotu. Bija vērts. Paldies

The ways of God in nature, as in providence, are not our ways.

Kā nolīst, tā uzspīd saule. Kad uzspīd, nolīst saule. (Šī skaidrība nav saistoša.)

Piestāv skatam caur logu --



via marsa_hronikas

Sapnī redzēju, ka mana Tumblr draftos palikušas tikai 10 bildes (!) Ļoti jau specifiski... bet likumsakarīgi (ja miega stāvoklī smadzenes nodarbojas ar nomoda laikā uzkrāto iespaidu kārtošanu) Ceru, tas nozīmē, ka arī galvā drīz būtu atlicis tikpat maz kārtojama