Le Temps du Loup (Austrija/Francija, 2003)

Lielmeistara Mihaela Hanekes rokās katra filmas minūte spēj pārvērsties šausmpilnās gaidās, ka tūlīt ekrānā notiks kaut kas nelāgs un/vai potenciāli traumējošs. Katastrofa, par kuru atkal nekas konkrēts netiek pateikts, notikusi pavisam nesen, cilvēki ar izņēmumiem vēl ir salīdzinoši krietni un viens otru neēd, bet vilka likums jau sāk uzņemt apgriezienus. Ļoti reālistiski, visnotaļ ticams pēcapokalipses scenārijs. Perfekta ambience, īpaši filmas pirmajā daļā daži kadri vienkārši pārakmeņojoši. Uzņemta Austrijā, bet aktieri runā franciski. 4,5/5




The Postman (ASV, 1997)

Kevins Kostners pasteidzies un filmas darbība notiek jau nākamgad, atomkara (vismaz zināms iemesls) izpostītā Amerikā, kurā šādus tādus resursus vēl tā kā sagrabināt var, bet valdības gan nav, brīvi uzdarbojas paramilitāri grupējumi un manāmas pirmās neofeodālisma iezīmes. Kostnera varonis, ja pareizi atceros, arī aktieris, dažādu sakritību ceļā nonāk pie secinājuma, ka pastnieka profesija ir krietni cēlāka un perspektīvāka, turklāt sniedz iespēju kļūt pašam par savas dzīves režisoru. Ļoti metaforiski, haha (kāds kritiķus to esot nodēvējis par Dances with Myself). Vispār daudz siera, bet bilde glīta un budžets liels. 3,5/5

Jau minēju, ka decembrī tematiski izglītojošos nolūkos skatījos daudz filmu, kas tā vai citādi saistītas ar jēdzienu, kurš sastāv no diviem vārdiem, no kuriem viens sākas ar P un otrs ar G, un liek man saviebties katru reizi, kad pamanu to masu saziņas līdzekļos, jo pilnīgi piekrītu sickboy, ka tas ir seklo žurnālistu brutāli un neadekvāti izkropļots datuma traktējums, ne tikai efektīvs jaunā laikmeta mārketinga darbarīks. Maiji arī apvainojušies. Lai nu kā, laika ir atlicis maz. Nezinu, vai paspēšu. Tāpēc likšu pa 2 un rakstīšu, cik iespējams, īsi (ja sanāks). Nevienam jau tos garos prātojumus nevajag un pēc 3 dienām tēma vairs nebūs aktuāla.

Sākšu ar divām tradicionāli postapokaliptiskās vadlīnijās ieturētām filmām populārā The Road (par to gan nerakstīšu, jo redzēta pārāk sen) stilā. Tātad, ar pasauli noticis kaut kas nelāgs (nav īsti zināms, kas), pārtika un degviela gandrīz izbeigusies, saujiņa izdzīvojušo cīnās par savu eksistenci. Aizvien lielāku piekrišanu tautas ēdienkartē iegūst cilvēks...




The Day (ASV, 2011)

Pieci jaunieši meklē leknākas ganības pasaulē, kurā valda drūmi, zilgani toņi, un, protams, nav skaidrs, kas noticis, bet tas arī nav svarīgi, jo tāpat viss ir slikti. Taču cerība nemirst. Piemēram, viens no visai kolorītajiem tēliem līdzi staipa kādas nenoteiktas kultūras sēklas (sākumā padomāju, ka gandžas; internetos konstatēju, ka neesmu bijis vienīgais), ar kurām kādā mierīgākā nostūrī cer eventuāli iekopt pašpietiekamu dārziņu. Diemžēl šķēršļus liek organizētais kanibālisms. Diezgan baudāms kinematogrāfs un atmosfēra, taču pēdējā pusstundā, kad saproti, ka tomēr skaties spriedzes filmu, pieviļ sižets un darbības loģika. Bet, visā visumā, par pirmo ieskaite. 3,5/5




Hell (Vācija, 2011)

Viltīgie vācieši izdomājuši filmas nosaukumu, kuru vismaz uz angļu valodu nav jātulko, jo šajā setingā (pretstatā The Day, kur visu laiku ir apmācies) pasaule ir ļoti gaiša, proti, visu nelaimju cēlonis ir Saule un ahūnā radiācija. Pārējais kā parasti -- vispārējs posts, resursu deficīts, organizētais kanibālisms, cīņa par izdzīvošanu, spriedze un darbība. Sākumā drusku par uzkrītošu raustīga kamera, efekts vai defekts, neatceros. Beigās atkal kaut kā pietrūkst. Normāli. Pēcapokalipse taču. 3,5/5

Šomēnes konceptuālais daudzdarba, pēcapokalipses kino un psihodēliskā blekmetāla decembris. Par pirmajiem diviem varbūt atskaitīšos citreiz, par pēdējo -- pēc abzolūti hipnotiskajām Pūcēm nāca Mamaleek un Murmuüre, bet tagad šis hipsterārtīgais postblekmetālroks no Barselonas. Būtu rasbainieks, šodien ietu uz konci

Pēdējais albuūms MANTIIS par velti

Jaunais SoundCloud dizains (A simpler, more social... bļe korporatīvs mēsls) šorīt iemiesoja visu, kas man šķiet nepareizi un izraisa riebumu modernajā pasaulē, kultūrā/mākslā un vizuālajā telpā vispār, kas tiek apzināti noplucināta, novienkāršota, funkcionalizēta līdz ad absurdam helvētismam, imagināru radošumu, lasi, ideju vakuumu pasniedzot kā kaut ko jaunu, ērtāku un labāku, līdz nelabumam sterilu, tīras līnijas, primitīvas figūras, tukšas telpas, baltas sienas, vienkrāsainas mēbeles, kas vēl jāpasvītro, iesēdinot tam pa vidu viegli disonējošu četras dienas neskūtu hipsteru, varbūt kāds tur mana vieglumu un ēteriskumu, es manu tikai garlaicību. Tu paskaties, vai tāds, tavuprāt, ir vidējais SoundCloud lietotājs? :

Hanna
Sara
Mariam
Min Seo
Tim
Will (Que?)

(Labi. Ja būtu tik čakls kā po, noteikti sacerētu virsū visādus iedvesmojošus saukļus Impact fontā un)

KĀPĒC LAI ES GRIBĒTU KLAUSĪTIES/IDENTIFICĒTIES/JEBKO, KO TĀDS ĶĒMS IR IERAKSTĪJIS?

Par laimi atradu pogu, kas ieslēdz atpakaļ veco izskatu, bet ilgi un uz citiem jau tas nestrādās

Tikmēr Komunisms, Kompromiss, Komercija, Koma un citas lietas, iespējams, sākas ar vienu un to pašu hieroglifu



http://www.dailymail.co.uk/news/article-2236746/Road-built-building-couple-refuse-China.html


p.s. komantas atgādina:

– Come off it, mister Dent, you can’t win, you know! Look, there’s no point in lying down in the path of progress!
– I’ve gone off the idea of progress. It’s overrated!
– But you must realise that you can't lie in front of the bulldozers indefinitely!
– I’m game. We’ll see who rusts first.
– I’m afraid you’re going to have to accept it! This bypass has got to be built and it is going to be built. Nothing you can say or do -
– Why has it got to be built?
– Wha - what do you mean, “why has it got to be built?” It is a bypass! You’ve got to build bypasses!
--

?

Normāli troļļi un man nemaz nepatīk, bet vērā neņemt arī nevar

Vakar nobalsoju par objektu nr. 693 uzrunāja Kāpēc Lāčplēsim depresija Tumšais bruņinieks ir palicis labs un cenšas parādīt pārējo nolaidību pret sevi un citiem? Laimdota sapinusies savos garajos matos un PATIESĪBĀS Rīt ņemšu krāsnī ceptas siermaizes tēju, un ērkšķogu kūku iešu uz Kārļa Kažociņa kapu ar kaņepju sviestu Sapnī satiku po (pirmoreiz tā, dzīvē nepazīstamu cibas tēlu) braucām tramvajā un mums abiem bija draudzenes VISS ir prāta stāvokļi : reizēm cilvēki liekas atsaldēti, reizēm es

Uzmanību: Ieguldījums!

Hiperepisks Zinātniskās Fantastikas Metāls no Grieķijas ^--^



via Avantgarde-Metal.com


Vēl es žanra apgūšanas/smadzeņu atpūtināšanas ietvaros bieži skatos 70.-80.-00. gadu fantastiku (gadās gan pērles, gan episkas izgāšanās) un domāju, kā ir būt sailonam

Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu

Bāc, pagājusi jau vesela nedēļa kopš koncerta, bet tāds nu es (tagad) esmu agresīvi pasīvs, kam cenšos spītēt, kaut vai ar novēlošanos, bet tomēr vēloties paust sajūsmu par aizvadītās piektdienas aurālo alķīmiju artelī, biļetes uz kuru iegādājos nekavējoties pēc uzzināšanas par tādu (starp citu, tajā pašā dienā, kad pieejams tapa arī pēdējais, ārstnieciskais un uguns stihijai veltītais Menace Ruine veikums Alight in Ashes). Zināju, ka nožēlot nenāksies, jo šis kanādiešu duets man bija absolūti iedvesmojošākais atklājums šovasar, un tiešām – jāpiekrīt, ka Geneviève balss klātienē skan teju vēl iespaidīgāk kā ierakstos, turklāt savu relatīvo minimālismu mākslinieki pilnībā attaisno ar to, ka visas skaņas, ieskaitot ritmu, autentiski atrada arī dzīvajā, bez nekādas vērā ņemamas fonogrammas. Arī “iesildošie” (citos turnejas koncertos gan projekti esot uzstājušies arī otrādā secībā) Mamiffer ļoti patīkami pārsteidza un pārliecinoši pārsniedza ekspektācijas – pirms pasākuma klausītajos ierakstos nebiju pamanījis vokālu, bet te Faith gan spēlēja (jāsaka, ne pārāk organiski skanošas) elektriskās klavieres, gan epizodiski dziedāja, sēri un daiļi kā melns gulbis, uz beigām normāli izaurojās arī pats Isis vīrs (Aarons), savukārt nepārtrauktu teatrālo spriedzi uzturēja bungu, šķīvju un citu sitaminstrumentu (raķetes un “portāla” ;) pavēlnieks, kuram labāk gan piestāvētu apzīmējums “hans”. Starpbrīdī iegādājos tēkreklu ar krītošo kaiju un ķirzaku, un pat komunicēju ar cilvēkiem (!) visai negaidīti. Menace Ruine sāka ar pirmo dziesmu no jaunā albuma Set Water to Flames (bet dziesmas viņiem ir garas), turpināja ar Utterly Destitute no The Die Is Cast, kura koncertā dominējošo perkusiju dēļ bija gandrīz neatpazīstama un skanēja daudz lieliskāk nekā ierakstā, trešo diemžēl neatpazinu, varbūt nepublicēta, tai sekoja Alight in Ashes garu definējošā Salamandra, rituālistiskā Dark Mother no kulta debijas EP, bet performanci noslēdza episkais Cup of Oblivion, arī no pēdējā. Uz ovācijām un atkārtojumu mūziķi neatgriezās, taču, ņemot vērā, ka šis bija jau deviņpadsmitais (priekšpriekšpēdējais) viņu Eiropas turnejas koncerts, tas ir saprotams (man gan baisi gribējās dzirdēt arī The Upper Hand...) Pagaidām labākais apmeklētais koncerts šogad, un Ženevjēvas ugunszīme tik ļoti vietā <3

Fotogalerija Easyget

Transmogrification

To change into a different shape or form, especially one that is fantastic or bizarre.

I was impressed. Pēc visām tām pārtērētajām oksidentālo amurikāņu vampīru ordām jau zviedru Let The Right One In bija patīkama pārmaiņa (lai gan kaut kas tur mani līdz galam neapmierināja ne idejiski, ne estētiski), tomēr to nevar pielīdzināt leģendārā Oldboy režisora skalpeļa perfekcionismam. Slimi. Dziļi. Iespaidīgi

Kārtējās izmaiņas smadzeņu ķīmijā liedz man identificēties ar to agrāko es, kurš bez īpaša iemesla regulāri sadūries ar nepieciešamību kaut ko par katru cenu iežurnālēt, bet gluži izmests no kosmosa ragavām nee nejūtos tā visu laiku, laiks iet, laikam ejot, liekas, tik svarīgi noskaidrot līdz galam, kā tur ir ar to velnu un dievu, pirms iekūņoties dziļāk sava kokona komfortā, vēl viss novembris līdz 21. decembrim, piemēram šodien, pirms satumsa via kādu cibiņu stundām lasīju dažādus NDE, Love Love Love, what it all boils down to, un Nāve ir Eiforiska, pēc tam lasīju kaut kādu taurupes orku ceļmalas grāvī izmestus atkritumus, kas tikai tur nebija, pielasīju divus maisus, vaicādams, Kā Lai Es Mīlu Jūs, Cilvēki, Ja Jūs Darāt Tādas Lietas? Tikmēr kopš pirmdienas pieejamais Jaunais Tiamat iepriekšējo nepārspēj, bet slikts arī nav, un ar to pagaidām pietiek, jāturpina vien uz riņķi, un būs Love. Tā kā rakstu tik reti, tad kārtējo reizi jūtu pienākumu (esmu tā darījis arī agrāk) darīt zināmu to, ka pašlaik manās acīs stilīgākie blogi Sviesta Cibā ir ( Reklāma ) :*

Lasīju Zālamanu Mācītāju, varbūt visvērtīgāko, varbūt visviedāko Vecās Derības grāmatu, šodien, lai nomierinātos, no 2. nodaļas līdz beigām

7:16-18 kļuva tik interesanti, ka sāku salīdzināt tulkojumus

Pēc tam nosūknēju Jauno MDB A Map of All Our Failures, nu tāds... klausos, klausos ar austiņām

Un tad pēkšņi viņi tur (4. dziesmā) citē izlaistās 1. nodaļas 9. pantu!

To pašu, ko Kolāts, vai Eipurs no rītiem, bet po

Nav nekā jauna zem saules

“Remember all ye that existence is pure joy; that all the sorrows are but as shadows;
they pass & are done; but there is that which remains.”

Poga dooming. Laba bilde

Es arī

Ethereal Journeys

pamēģināšu

. . .

Nekā,

vismaz Tev

varbūt

Pēdējais atklājums: Transcendentāls ambientais dūms no Somijas (Nest projekts) ar kokli, šamaniskām balsīm, dabas skaņām un gandrīz tribal perkusijām vietām, skaists savā dziļumā un nesarežģītībā. Ļoti piestāv šim un vispār rudenim

Klausies: YouTube / Last.fm

108 MB, VBR 0

Atzīšos, ka kaut kā personīgi uztvēru dažu labu* vakardienas sašutumu/neizpratni/wtf/... (1 2 3) par LU studiju programmā atklāto, nu jau likvidēto bioenerģētikas kursu. Atzīšos, ka pat nedaudz sašutu pats un, ja vien par prioritāti neuzskatītu psihisku mieru, dažu *materiālistu aizspriedumiem mani ir salīdzinoši viegli iztrollēt. Manuprāt, minētā kursa ieviešana ir (bija) laba un progresīva doma, un, ja vien pats studētu, labprāt arī iekļautu to savā izvēles programmā. Manuprāt, nav iespējams objektīvi spriest par šādiem (ar akadēmiski apstiprinātiem mēraparātiem nekonstatējamiem) spēkiem, jau apriori noliedzot to esamību. It kā šāda rakstura pētījumu nezinātniskums būtu kaut kas pašsaprotams! It kā pašpārliecinātajiem un iedomīgajiem dogmatiķiem būtu kas labāks, ko piedāvāt!

Bet pirms gulētiešanas uzdūros interesantam citātam:

«Var teikt, ka ļaunie gari ir tiesu piesēdētāji un Dieva (Likuma) bendes. Ļaunā ietekmē tie ir radušies un tiem ir jāpilda sava nolemtība. Tomēr nejēgas pārāk augstu vērtē to spēkus, īpaši nelabā spēku. Nelabajam trūkst varas, lai atjaunotu saplēstu vecu podu, kur nu vēl cilvēku pataisītu bagātu. Tas ir pats nožēlojamākais radījums, kādu vien var iedomāties, daudz vārgāks par ikvienu četrās stihijās mītošu būtni. Pastāv daudz mākslas, zinātnes un dažādu izgudrojumu, ko piedēvē nelabajam (personībai). Taču iekams pasaule kļūs daudz vecāka, tā atklās, ka gar šīm lietām nelabajam nav nekādas daļas, ka nelabais nav nekas, ka tā zināšanas ir nebūtiskas, ka šīs lietas ir dabas cēloņu sekas. Patiesā zinātne spēj daudz; visa esošā mūžīgajām zināšanām nav nedz vecuma, nedz sākuma, nedz beigu. Tas, kas pašlaik tiek uzskatīts par neiespējamu, nākotnē realizēsies dzīvē, šodienas brīnumi nākotnē būs patiesība. Un tas, ko vienā gadsimtā sauc par māņticību, citā laikmetā būs vispārpieņemtas zinātnes pamats.»

– Paracelsus. Philosophia Occulta, XVI. gs.

Lieliska dokumentālā filma par kādu, manuprāt, ļoti veiksmīgu sociālo eksperimentu. Iedomājies Sašu Baronu Koenu, tikai daudz nopietnāk un ar pievienotu garīgo vērtību. Aplausi, Vikram



Sri Kumaré is an enlightened guru from the East who has come to America to spread his teachings. After three months in Phoenix, Kumaré has found a group of devoted students who embrace him as a true spiritual teacher. But beneath his long beard, deep penetrating eyes, and his endless smile, Kumaré has a secret he is about to unveil to his disciples: he is not real. Kumaré is really Vikram Gandhi, an American filmmaker from New Jersey who wanted to see if he could transform himself into a guru and build a following of real people.

via harryvagrant

Sanāca pēc kārtas noskatīties 2 filmas, kurām negaidīti bija kaut kas kopīgs, tikai es nerakstīšu, kas, lai nesabojātu (otro – pirmā izvēlīgajiem ir optional, varbūt otrā arī, bet vienalga iesaku ;)

Wrath of the Titans (2012)



Helius. I heard you were a great disappointment.
Agenor. That’s right, I am great.

Legendary Pictures otrais piegājiens mītam par Perseju un viņa varoņdarbiem (stipri pārspīlētajiem) līdz Tarsema Singha Immortals nevelk, bet vienu zvaigzni vairāk par pirmo (Clash...) gan manā vērtējumā ir nopelnījis par asprātīgāko rakstību (dialogiem) un nezudušo uzticību helēniskajam patosam, kurš, ja cieš, tad ne jau no humora, bet tā paša straightforward mindless action un unterestētiskās datorgrafikas otrajā filmas pusē, kas kopumā nebaudāmu padarīja arī pirmo instalāciju (Clash). Taču šī mani noteikti iepriecināja vairāk, varbūt tāpēc, ka jau pirmajās piecās minūtēs tiku pabarots ar aptuveno atziņu, ka pasaulē vislielākā ietekme ir tiem dieviem, kurus pielūdz vislielākais skaits cilvēku. Kaut kad gaidāma arī trešā daļa Revenge, dievi zina, kāpēc...


The Cabin in the Woods (2011)



Mordecai. Cleanse them! Cleanse the world of their ignorance and sin! Bathe them in the crimson of – [pauses] Am I on speakerphone?
Hadley. No, no of course not.

Ļoti iespējams, pati interesantākā šausmu filma, kādu man nācies redzēt, ņemot vērā, ka nepavisam neesmu šausmu filmu cienītājs, bet pieļauju, ka ja būtu tāda viena šausmu filma, kas obligāti jānoskatās, lai saprastu kaut ko par šausmu filmām vispār, tad tā varētu būt šī. Varētu arī nebūt, bet jēga tur kaut kur ir, žēl, ka ne šajā aprakstā, jo es labi apzinos, ka jo mazāk par šo filmu būs zināms apriori, jo baudāmāka tā būs. Beigās gan es nesapratu, ko tur īsti darīja tie japāņi, taču izklaide bija kolosāla. Vēl man filma ļoti patika, jo diezgan konkrēti lobē marihuānu. Pašapzinīgā kino cienītājiem.