Vakar ievēroju, ka, ja labi pacenšas, jau kādu trešo nedēļu var nozagt jauno Wardrunu, kurai jāiznāk tikai marta beigās, vai



Spēks, protams

Šis arī patīkams, tāds hororīgs un psihodēlisks. No Īīīslandes. Saldus sapņus

Book of Sand (2011) – The Bees and the Butterflies [EP]

Vienīgais šī projekta ieraksts, kuru spēju paklausīties (sorrz, nistagms), toties kā sāku, tā nespēju izslēgtneuzlikt atkal jau otro dienu. Sešas tautasdziesmas rietumkrasta/jaunlaiku nekvalitatīvā blekmetāla apdarē. ****** Nosacītais avots

Bandcamp | Mediafire (40 MB)

Nu & kā tu neēdīsi no tik skaista koka. VILLJAMS BLEIKS, 1808

Vakar klausos Radio III un domāju, viss, jāvelk Mālera simfonijas – ir mežs, ragi un stīgas, un man vajag, lai būtu (instrumentu) mežs – besī tikai, ka nevar saprast, kā tagot. Bet šodien iekāpju trolejbusā un tur priekšā kas – neviens cits kā atkal Treibergs (šoreiz neiereibergs) – es domāju, vai tur nav jābūt kādai sakritībai –

Poll #19446 Rudzi
Open to: All, results viewable to: All

Holdens Kolfīlds

Holden Caulfield is teen angst bullshit with a pickaxe. He’s sarcastic, nasty, and completely unlikeable. He also doesn’t give a shit. He is every teenager caught between the shitty little games of high school (“you’re supposed to kill yourself if the football team loses or something”) and the fear of adulthood (“going to get an office job and make a lot of money like the rest of the phonies”).

By being the pissed off, nasty, cynical insane bastard, Holden Caulfield suggests that it is ok to be a shit. Your criticisms of the world are not invalid and nothing you say or think is so bad that you need to repress it. Ironically, this is not only something that is essential to survival but is also the key to ultimately becoming a decent caring human being. No one can grow up if they don’t deal with the awful side of themselves that hates everything. To repress it, is to give it power. To let it out to play is to learn to control that side.

Nebūs pagājuši ne astoņi gadi...

anti-joke.com

Vakar nabaklabā mani apskāva iereibis Treibergs* un teica, ka es smaržojot pēc laukiem, proti, pēc malkas. Es patiešām biju tikko no laukiem, par ko gan man sakāms ir tikai tik, ka šoziem malkas sagādāts maz un nav diez ko sausa, tāpēc salīdzinoši daudz laika pavadu pilsētā, lai neizbeigtos. Tomēr uzteicamas tās maņas Treibergam, jo biju pilsētā jau vairākas stundas un gan burbuļvīnu malkojis, gan kaņepju dūmus elpojis. Laikam jo pats no laukiem; teica, ka februārī, iespējams, būšot jauns Nertens * ievērojiet, cik organiski lasās iereibis Treibergs, tāpēc rakstu tieši tā, nevis lj-to tur />

‘Sir,’ I said to the universe, ‘I exist.’
‘That,’ said the universe, ‘creates no sense of obligation in me whatsoever.’

«Nē.»
«Nē? . . . Nu tad . . . tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»
«Tur? Rītvakar? Ak nē – nē!»
«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»
«Nē, nē.»
«Jā! Lai paliek vien!»
«Bet kad iznāk . . . ka nevaru . . . var izgadīties . . .»
«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieka klēts. Sveika!»

Rosencrantz and Guildenstern Are Undead (2009)

-- That’s just great. I knew it! I’m gonna have to quit the play.
-- It’s too late. You and your friends are as good as undead.

Galvenais, negaidīt pārāk daudz, ne no citiem, ne pārāk dārgām vai pretenciozām indie komēdijām, kurās pat atrodas vieta smalkām dekorācijām, animācijai un klasiskai konspirācijas teorijai. Tāds neslikts farss un pie viena arī normāla ilustrācija tam, kā (manā iztēlē) Ņujorkā visi cenšas, cenšas, kamēr pārcenšas, jo laikam citādi nevar. Nevienam īpaši neiesaku, bet pats dažas reizes iesmējos. 3,5/5

(vēl joprojām mana mīļākā Koenu filma ^^)

Fiffe Floria looks up contemptuously at the ugly unnatural form of the flying ship as it moves silently, blindly overhead and disappears beyond the tall trees to the east. She cannot regard the Hitek, the beings inside it, as human. How can you be human if your life is sustained by mechanical contrivances, and you have to eat food that is made by a machine?

With a dismissive sneer she pulls the coarse veil over her face and tucks it into the fibre belt of her tunic. Then she removes the lid from her beehive and waits for her swarm to settle in the smoke from her torch before inspecting the combs. Good. They are filling up nicely, and it will soon be time for the harvest. There seems to be nothing untoward in the hive: no thieving by wasps, no break-ins by mice or rats, no sign that the queen is going to decamp and take half the workforce with her – but it is really past the season for that now. Yes, the harvest is going to be good this year.

Fiffe closes up the hive once more and turns back down the slope towards the settlement. They have been lucky this season. The patch of growing crops is beautifully healthy and the smoke house is full of fish caught in the stream earlier in the summer. Further down the slope lie the overgrown hulks of the great buildings. Once these were completely submerged in the ocean, but now, year after year, the sea retreats further and exposes more of them. This is probably something to do with the climate becoming gentler and cooler. Centuries ago when the world was teeming with people this used to be a great city. It must have been a terrible time, with everybody living on top of everybody else, and no room to expand and breathe.

http://www.sivatherium.narod.ru/library/Dixon_3/01_en.htm

via Errotron AI


p.s. varbūt tie zemeslodes poli tomēr mainās vietām; galva reibst jau trešo dienu

Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Daudz laimes arī jums 14. baktunā!

Kāds pasaules gals, muļķi! Tā Visuma Atmans izelpo un tagad sāk jaunu ieelpu

Es ceru, novēlu visiem, kas to pelnījuši, lai tas nozīmē bezgalīgu enerģiju, tādu, kas pieaug ar katru dienu

Nu, un varbūt pietiks vienreiz tās negatīvās vīzijas ģenerēt

Nē, vismaz vēl kādu gadiņu, lūūūdzu

Jēzus saka, ka vēl 4

Mm.. nu ok

Drīkst

Maya, not Mayan

Badtrip-hop, культивирующий религиозный, нигилистический и иные формы бреда, а также способствующий метафизической интоксикации.

Mierīgus saulgriežus

Ar šīm tad pagaidām likšu punktu. Nav laika, jālien bunkurā. Par pārējām -- pirms nākamā pasaules gala, haha




Take Shelter (ASV, 2011)

Varbūt ne tribute, bet a nod to doomsday preppers, kādu ASV, izrādās, ir vesela subkultūra. Maikls Šenons (galvenais ments no Boardwalk Empire) ar permanenti saraukto pieri redz draudīgas vīzijas par tuvojošos katastrofu un veic profilaktiskus pasākumus, lai pasargātu savu ģimeni. Ne visi no šiem pasākumiem nes vēlamus rezultātus. Nofilmēts kvalitatīvi, bet man kaut kā pietrūka -- skatījos nedaudz senāk, tāpēc neatceros, kā. 3,5/5




Beasts of the Southern Wild (ASV, 2012)

Ne gluži apokalipse, bet lokāla kataklizma caur sešgadīga bērna acīm. Arktiskie ledāji kūst, ne tikai ceļot ūdens līmeni Luiziānas dienvidu piekrastēs, bet arī atbrīvojot no mūžīgā sasaluma aizvēsturiskos taurus (aurohus, sic), kas patiesībā izskatās pēc milzīgiem mežakuiļiem ar liekiem ragiem -- not that I mind, jo kas var būt labāks par ragainiem milzu mežakuiļiem un svarīgs ir tas, ko tie simbolizē. Vizuāli krāšņs, emocionāls, oriģināls, gandrīz pasaules kino. 4,5/5

Last Night (Kanāda, 1998)

Pēdējās sešas stundas Zemes virsū vairāku savstarpēji marginālu saistītu personāžu dzīvēs. Konkrētajā instalācijā pasaules gals iestājas tieši 0:00 (pusnaktī) -- kāpēc, netiek atklāts, bet, ņemot vērā, ka līdz liktenīgajam brīdim tā arī nesatumst, atliek secināt, ka pie vainas ir kaut kas kosmisks. Tauta atlaiž, apciemo radus, tver pēdējās iespējas, utt. Daudziem apokalipses kino cienītājiem šī filma ļoti patīk un tiek uzskatīta par klasiku, bet mani tomēr līdz galam neuzrunāja, un dažu galveno tēlu motivācija tā arī nekļuva skaidra. Bet bija interesanti. 3,5/5




The Quiet Earth (Jaunzēlande, 1985)

Savukārt šajā asprātīgajā un mīlīgajā jaunzēlandiešu sci-fi kulta izstrādājumā (post)apokalipsei ir pavisam cita seja. Kāds, kā vēlāk noskaidrojas, visai apsviedīgs vīrs kādu rītu pamostas un konstatē, ka nezināmu iemeslu dēļ pasaulē palicis viens. Iemesls, vismaz daļēji, vēlāk kļūst zināms, bet nerakstīšu, jo tas jau būtu diezgan mērens spoileris. Tāpat kā pārējais notiekošais. Vērtīgs atradums. Tāpat kā šis portāls. 4/5

Šīs 2 bija tik maziespaidīgas, ka iztikšu bez bildēm


Seeking a Friend for the End of the World (ASV, 2012)

Zemei tuvojas milzīgs meteorīts (vārdā Matilde), līdz sadursmei atlikušas 3 nedēļas, ļaudis atlaiž bremzes un uzvedas iracionāli vai, gluži otrādi, neko nemaina savās dzīvēs, kas, protams, ir ne mazāk iracionāli. Ex-ofisa Maikls savā kāpņu telpā satiek kā allaž nestabilo Keiru Naitliju, mēģina izdarīt pašnāvību, uzdzerot klepus zālēm random sadzīves ķīmiju, bet, kad tas neizdodas, metas virknē uz absurda robežas balansējošu (bet ne pārāk atmiņā paliekošu) piedzīvojumu trijatā. Beigās providence izdomā, ka nav ko vilkt garumā, un paziņo, ka meteorīts ieradīsies nedēļu ātrāk. Wtf? 3/5


4:44 Last Day on Earth (ASV, 2011)

Tikmēr Vilems Defo ar draudzeni gaida pasaules galu feinā Ņujorkas dzīvoklī. Šoreiz līdz beigām ir mazāk par 24 stundām un zināms, ka tās pienāks precīzi 4:44 (NERTEN) no rīta, jo Elam Goram esot bijusi taisnība (sic), pēkšņi izbeigsies ozona slānis un visi (acīmredzot) sadegs. Kā tas ir iespējams, nezinu, bet pieņemsim, ka mākslinieciskā licence. Tā kā draudzene (režisora sieva) arī ir māksliniece un pārņemta ar savu pēdējo gleznu, Defo varonis (pēc profesijas arī aktieris) īsina laiku, kā nu mācēdams, skujas, skatās TV (neskatās, bet tur ieslēgtu), daudz skaipo, reflektē, deklamē, pasūta paiku, kad viss apnicis, apciemo arī savus draugus narkomānus. Tomēr apokalipsi konceptuāli izvēlas sagaidīt skaidrā. Kaut kur pa vidu uz pārdesmit minūtēm iesnaudos, bet par to pluss. Vislabāk filmā patika tas dzīvoklis. 3/5

Tagad par divām tīri feinām (iesaku abas), kur apokalipse notiek reālajā laikā un ir vairāk izteiksmes līdzeklis jeb dekorācijas kaut kam citam:




Perfect Sense (Lielbritānija, 2011)

Negaidīti aizkustinoša filma par globālu epidēmiju (= pandēmiju), kas cilvēkiem atņem maņas un liek rīkoties neprognozējami, bet īstenībā par mīlestību (un attiecībām -- cilvēku/vispār). Krietni pārsniedza ekspektācijas, neskatoties uz galveno aktieru atpazīstamību un obligātajām klišejām. Arī pašas pandēmijas/beigu koncepcija šķita gana daudzšķautņaina, pārdomāta un atziņu stimulējoša. Meitenēm gan laikam patiks labāk. 4,5/5




Mennesker i Solen (Norvēģija, 2011)

Pasaules gals Zviedrijas kūrortā pēc Jāņa Atklāsmes motīviem (turklāt notiek Jāņu “naktī”), bet patiesībā ciniska vasaras komēdija, arīdzan par attiecībām (šajā gadījumā disfunkcionālām). Neholivudai diezgan pārliecinoši realizēta pastardienas vīzija un specefekti. Tāds kārtīgs ziemeļnieku melnais humors, par kuru neko daudz nezinu, tāpēc bija izklaidējoši, nekaitinoši un vietām patiešām smieklīgi. Cilvēki vispār ir smieklīgi. 4/5