Jautājums nebūt nav naivs, bet gan loģisks - ja īd, tad tā kā derētu analīze. Citādi var rasties aizdomas, ka tā ir vienkārši profesionāla īdēšana, piemēram, kā Harijam Tumanam, kuram a priori vissirslikti.

Neesmu augstskolā strādājis, bet par skolu varu vien teikt, ka vēroju visai strauju skolēnu separāciju. Ja vēl nesen tā bija diezgan viendabīga masa, kurā no 30 galvām izcēlās 2-3 gudrīši un 2-3 muļķīši, tad tagad sāk dalīties: 5 ar diagnozi, 15 lādzīgie funkcionālie analfabēti un 10 spoži, perspektīvi jaunieši ar domātspēju un mirdzošām acīm.

Pudeles brāļi no augstskolu mācību spēku vidus gan pastāvīgi sūdzās, ka nākas pārrakstīt lekciju krājumus, pārveidojot saliktus sakārtotus teikumus par vienkāršiem nepaplašinātiem, samazinot svešvārdu un nozares terminu daudzumu, jo auditorija nesaprot, taču mācīt šiem vidusskolas kursa pamatlietas nav ne laika, ne vēlmes.

Principā šī tēma varētu būt laba pedagoģijā vai sociālantropoloģijā, taču kā jau celmlauzim, informāciju jāvāc no nulles. Vislabāk, ievilinot mācībspēkus uz neformālu sarunu pie vīna vai alus glāzes, pēc tam apstrādājot šo interviju kopumu un atdalot objektīvos rādītājus no subjektīvajiem.