Uzreiz piekrītu, ka garlaicība ir ļoti svarīga, lai cilvēks sāktu domāt.
Par pārējo... Man domāt, ka jau mūsu pazīšanās un atpazīstamības loks ir tāds, kāds mūsu vecāku un vecvecāku paaudzēm sapņos nerādījās. Bet mūsu bērniem tas šķiet pašsaprotami. Ja tīnim pateiks, ka tiktokā šim būs tikai vien klasesbiedri un pāris pagalma zeperi sekotāji, viņš tak Daugavā ielēks. :)