Pirmkārt, neko neapgalvoju (īpaši agresīviem īpatņiem pat speciāli norādu, ka nekā par to Bruknu nezinu).
Savukārt ar grūti audzināmiem un vispār neaudzināmiem pusaudžiem sastopos gana bieži, visnotaļ zinu gan šo uzvedības pamatiezīmes, gan uz ko tie spējīgi. Zinu arī to, ka tāda "Brukna" ir pēdējais solis gadiem ilgā vecāku cīņā ar atvasi, kad kā zirņi pret sienu ir velti atsitušies gan vecāku gan pedagogu, gan visvisādu mazgadīgo lietu inspektoru mēģinājumi. Tas, ka Mediņš tādus uzskata par vēl glābjamiem, drīzāk liecina par viņa utopismu, nevis kontingenta kvalitāti. Vienkārši iedomīgus čalīšus/skuķīšus uz tādu Bruknu nesūta, tie tusē pa Getiņu un ielām, vienkārši vecākiem galvassāpes un uztraukumus sagādājot.