Nus, kaut mūsu nacionālmarksistiskajā tradīcijā pieņemts uz "tautu" raudzīties kā zootehniķiem uz govju baru, kur galvenais pozitīvais rādītājs ir vaislība un produkcija, ģenētiskais mantojums ir pārāk lielu izkliedi, lai varētu runāt par patstāvīgām tendencēm.
Taču no otras puses, de facto redzam, ka šādas grupas pastān, un ja tās iznīdē (20 gs. unifikācijas eksperimenti), tad tikko iespēja, tās atjaunojas. Un atšķirības starp tām ir ievērojamas, pat par spīti audzināšanai un likumiem, kas vēl joprojām cenšas kā ierobežot separāciju.