Jēziņ, es nekur un nekad neesmu sastapies, ka kāds politiskais strāvojums būtu uzmācies ar partiju nesaistītiem ļaudīm, tipa, ziniet, nelasiet mūsu ideoloģu vecos rakstus, jo jaunnedēļ mēs tos pārrakstīsim. :/

Palūko kaut vai, piemēram, kā laika gaitā transformējās tas pats marsksisms (kā postpadomju elements par to vienkārši vairāk zinu, tāpēc par piemēru izvēlējos) - jau paša Marksa uzskati dzīves laikā fndamentāli mainās, tb agrīnais Markss visnotaļ atšķiras no vēlīnā Marksa. Un nenoliegsi tak, ka Lielbritānijas leiboristi savos uzskatos visnotaļ atšķiras no Krievijas neostaļinistiem un Kambodžas polapotistiem, kaut visiem šiem minētajiem stravojumiem (sarakstu varētu turpināt) pamatakmens ir kreisums. Un katrā lielākā politiskā ļaužu kopā (partijā) ir savs radikālais spārns, savs liberālais novirziens, kas mijiedarbojoties maina gan ideoloģiju, gan koriģē vērtību un darbības virzienus – nekas nav akmenī cirsts.

Es, konkrēti, esmu partijas liberālajā spārnā (tīri pragmatiski man tas šķiet atbisltošāks uzstādījumam par koplabumu un likumību kā prioritāti, tb lai kā man nepatiktu rudie, es būšu pret to vešanu uz Rumbulu vai pat verbālu aizskaršanu), un jūtos visai stabils šajā pozīcijā, jo partijas kodols manus aicinājumus atteikties no sākotnējā mantojuma (partija ta izveidojās, no mūsu nacistiem atšķeļoties) atbalsta. Punkts.

Pēc pusgada varēsim sarunu turpināt, citādi man sajūta kāda varētu būt Ansim Dobelim, kad kāds pārnestu, ka viņa uzskati un rīcība neatbilst Kropotkina vai Trocka postulātiem.