Nožēla taču nav žēlošanās, bet drīzāk skumīga fakta konstatācija. Tā kā gluži vienkārši jūtos kā kolhoznieks ōperā: garlaikojos un gaidu, kad beidzot umpapā sāks uz akordeona laist vaļā. Jaunībā gan pa izstādēm skraidīju, gan centos, ku bija iespēja, "aizrobežu" žurnālus par mākslu un dizainu pētīt. Tāpēc nu aplam bieži, kad redzu kādas refleksijas soctīklos vai medijos par mākslu, tikai piefiksēju: aha, šitais nāk no čehu jaunā viļņa, bet šitais te acīmredzot pirms darba taisīšanas krietni pašķirstījis 1983. gada Meksiko biennāles katalogu. Tas respektu nevairo nekādi. Bez tā visa lieliski iztieku un vispār nepieminētu, ja vien manu paziņu vidū nebūtu pietiekami daudz tādu, kam tas viss patīk (un kuri zina, kas ir Dišāns). Tāpēc mazliet žēl, ka neredzu to, ko ļaudis, no kuriem dažus pat visnotaļ cienu.