Respektēju tavu viedokli, taču arī tomēr sliecos palikt pie sava.

Šķiet, mani šajā ziņā iespaidojusi aizraušanās ar enciklopēdijām, kur jebkurš šķirklis neizbēgami ir šāds, jo visu nav iespējams šķirklī aplūkot un aprakstīt, tb neizbēgami jāieskicē tikai pamatprincipus.
Tas pats ar visaptverošajiem darbiem. Vo par provi stāv man plauktā pasaules vēsture 24 sējumos - principā katra tēze ir apstrīdama kā neizvērsta. Savukārt ja sāks izvērst, tad būs nevis 24 sējumi, bet 2400 sējumi, un arī tad jebkurš to varēs par redukcionisma produktu dēvēt. Tad sanāk, ka jāatzīst tikai šauri orientētas publikācijas par kādu vienu fenomenu (un arī tad mēs redzam, ka šo fenomenu var analizēt un aplūkot 100 rakstos visnotaļ atšķirīgi, atrodot jaunas un jaunas fineses. Tb atsakoties no definitīviem aprakstiem, cilvēks neizbēgami sapīsies kā vista pakulās, vairs netverot kopainu.

Nu un, kas nav mazsvarīgi, es pats pēdējāl laikā sāku uz valsti kā institūciju visai līdzīgi raudzīties, kas, kā iemēkšķējos nākošajā pukstā, pašam šķiet visai svarīgs kritērijs. :)