Neesmu drošs, cik liels procents nāca no tās vienas klaušu dienas nedēļā (1486. gadā 9 klaušu dienas gadā: 6 pļaut un ievākt sienu, 3 pļaut rudzus; XVI gs. - 32 dienas gadā; XVIII gs. jau viens cilvēks ar zirgu no saimes nedēļā - bet saimē bija 10 un vairāk), barojot šitos kartupeļtalciniekus. Bez tam par papildus klaušām, kuras dēvēja par talkām (Betteltage, Bittarbeit), muiža rīkoja dzīres ar alu, mūziku un dejām (tā arī radās zemnieku talku paraža: līdzīgi kā uzmuižu devās talkā, tā viens pie otra lielākajos darbos). Muiža bija attīstīta lielsaimniecība ar pastāvīgu darbaspēku - muižas ļaudīm, - jo nevar pie piena separatora, spirta brūvēšanas vai šķirnes zirgu audzēšanas vienu dienu likt Jāni no Melnā meža, bet nākošajā dienā Pēteri no aizupes, kurš nemaz nenojauš, ko tas Jānis iepriekš darījis.

Pie tam jāņem vērā, ka XVIII gs., par ko ir runa Skrundā, dominēja nevis klaušas, bet riežas: akorda zemes gabals muižas laukos, kuru muižnieks vai muižkungs iedalīja pastāvīgai apstrādāšanai klaušu kārtībā zemnieku saimniecībai, ražu atdodot muižai (attiecīgi, nekādās klaušās vairs nebija jāiet - dzīvoja savā galā un muižā parādījās tikai pieprasīt jaunu zirgu vai taisnu tiesu ar Jurģi no Lielā kalna). T.i. dzimtcilvēkam ar tehnoloģiski attīstītajām nozarēm, kuras muižām deva ienākumu lauvas tiesu, praktiski nebija saistības.