Atminos, kā vēl maziņš (kāda 1-2 klase) braucu autobusā uz skolu, un bija pārņēmis liels izmisums. Neatminos par ko, taču kā tagad atceros to asaru aizmigloto skatiemu uz grīgu, kur tie zābaciņi tik sasodīti tuvu! Un doma bija: kad izaugšu tik liels, ka varēšu ar roku turēties pie griestu trubas autobusā, tad neviens man nekad nenodarīs pāri, darīšu ko gribēšu. Nenojautu, ka kad pieaugšu, rīcības brīvības iespējas būs krietni ierobežotākas.

Pieaugušajiem citas apņirgšanas metodes. Piemēram, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tavu ideju vai darbu uzdodot par savu, un liekot ar legālu šantāžu veikt sveša darbus. Un tad tas, ka par brillēm neņirdz, kau tā maz mierina. :)