Viedokļi un pieredzes dažādas. Aprakstītais piemērs kolektīvai attieksmei pret raudošu mazuli rosina domāt par juridisku jēdzienu "psiholoģiska vardarbība pret bērnu, izdarīta grupā". Tiek ielikts pamats nevis mīlošam un uz sadarbību vērstam bērnam, bet asociālam recidīvistam ar nocietinātu sirdi.

Ko darīt? Iet runāt ar vadību, kas pēc apraksta ir slikti cilvēki, nozīmē riskēt izsaukt slēpti vai atklāti nelabvēlīgu attieksmi pret savu bērnu.

Vai IZMā eksistē anonīms vecāku uzticības tālrunis? Tur tad varētu pasūdzēties, nezaudējot sirdsmieru.

Ierosināt valdībai noteikt obligātu videokameru uzstādīšanu bērndārzos ar straumēšanu uz centralizētu arhīvu? Sliktas attieksmes riski mazinātos, un IZM izvērtēšanu varētu veikt neklātienē. Pedagogi raustītos, attieksme uzlabotos. Riski, kas palielinātos - privātas informācijas noplūde, ja video netiek pienācīgi izdzēsti, vai tiem piekļūst nepiederošas personas. Bet tas ir tehniski ierobežojams un nav arī nekas briesmīgs. Nu un vēl tāds sīkums kā infrastruktūras īre vai iepirkums no IZM budžeta, bet domāju, ka izmantojot jau esošo Gaismas tīklu 10-15M varētu iekļauties.

Jūsu domas?