Kaut arī Lielbritānijas vēsture man šķiet tīta miglā - kaut kādi anglosakši, kas kāvās ar dāņiem un normāņiem, tad gadsimtu villošanās pa kontinentu, pa vidam sarkanas un baltas rozes, antisanitāri apstākļi un Bumbierkratītāja teātris, - par Elizabeti radies iespaids, ka pats pozitīvākais, ko viņa darīja, ir tas, ka visu anerģiju veltīja galvu ciršanai konkurentēm un mīļākajiem, atstājot valsts pārvaldi pilnībā Parlamenta ziņā. Tb sajūta, ka atraduši pašu neitrālāko monarhu, par kuru nav nekā ko teikt (tb garantēta izvairīšanās no kritikas), un tad vienkārši atkārtota mantra "dižākā valdniece, dižākā valdniece". :)