Nuss, viensētniecība šajā reģionā izveidojās, paplašinoties muižu saimniecībām, tb muižai vajadzēja, lai zemnieks dzīvo aiz tur tā mežiņa un zeme lai nepaliek neizmantota (paši "senie latvieši" dzīvoja ciemos jeb sādžās). Savukārt māju saimnieku maiņa bija viens no izplatītākajiem iekšējās migrācijas iemesliem: ja saimnieks netika galā ar pienākumiem, šo padarīja par gājēju, bet čaklāku gājēju lika viņa vietā par saimnieku, vai arī īpaši strādīgu zemnieku pārcēla vispār aiz Melnā meža līdumu līst un iekārtot saimniecību tukšā vietā. Vienīgais, kas domāja ilgtermiņā, bija muižkungs, jo rūpējās par savu īpašumu, aber zemnieks... šodien šajās mājās, bet aiznākamgad jau citās spiests dzīvot, tb ilgākais termiņš ir gads (ražas sēšana/novākšana). Tikai XIX gs. parādās iespēja pašam noteikt savu likteni, ko vidējais latviets izmantoja, uzsākot migrāciju (no sētas uz sētu, vai no laukiem uz pilsētu).