DIezgan savdabīgi būtu mūžu nodzīvot ar labo apziņu, ka ir saglabātas iespējas darīt to un to (nekā no tā nedarot, taču iespējas esamība sirdi silda). Man kā vecam perdelim, nu jau mazāk interesē Rimševica un Valda neizmantotās iespējas, bet gan kā izdzīvot, kā bērnus un mazbērnus audzināt. Tb godīgi atzīstu, ka visnotaļ savtīgi uz šiem procesiem raugos. :)