Katram kokam divi gali. No vienas puses, unificēta, egalitāra, vispārēja izglītība dod iespēju jebkuram, bet no otras puses, tā ievērojami bremzē talantīgo un potenciāli perspektīvo attīstību, jo prasības grupā piemēro zemākajam, nevis augstākam līmenim. Attiecīgi šādā sistēmā neizbēgami parādās tāds fenomens kā "labās" un "sliktās" skolas, kur skolas kvalitāti nosaka nevis mācību programma, apgūstamās vielas daudzums un metodes (kas būtu visai dabiski), bet gan tur mācošos bērnu vairākuma potenciāls (tb mācoties skolā, kurā dominē viduvējības, pat vistalantīgākais bērns to absolvēs kā laba viduvējība, jo viņa potenciāls, nemitīgi piemērojoties klases dundukiem, būs norakts). Un ja no šādām viduvējībām tiek rekrutēta elite, tad cieš pati sabiedrība (konkurencē ar citām sabiedrībām).